Cāļa atpūta

http://atputa.calis.lv/celojumi/tuva-eiropa/slovakija-kalnu-celojums/

Slovākija - kalnu ceļojums

Iesaki citiem:

Foto stāsts par vienas ģimenes ceļojumu ar savu auto pa Slovākiju.

Teksta un bilžu autors ir Cāļa apmeklētājs ar segvārdu Snikers. Viņš labprāt pastāstīs vēl ko sīkāk par šo ceļojumu forumā Aktīva atpūta

Šo braucienu domās izbraucu jau vairākas vasaras. 2008. gada vasarā tad nu veicu šo braucienu. Braucām ar savu auto un bijām divi pieaugušie un divi bērni. Gatavojos diezgan nopietni, jo tas bija mūsu pirmais tik tālais ceļojums. Gods un slava auto Honda Odyssey EXL 2003. gada, ceļā nepievīla ne mirkli. Vēl lai vieglāk orientēties ceļojumā nopirku TomTom OneXL navigāciju. Tas bija to vērts.

Pašu maršrutu plānoju diezgan ilgi. Vairāk vēlējos skatīties un pastaigāt pa kalniem, alām un pilīm. Izlasīju iespējami daudz dažādu publikāciju, tūrismu firmu maršrutus un aptaujāju citus ceļotājus. Paliku pie šāda maršruta Tukums-Krakova pārbrauciens bez apstājas,  Krakovā Vāveles pils un Katedrāles apskate, tad Krakova-Štrba (20km no Popradas). Tur tad tuvējā apkārtnē skatīsim Slovenskij Raj, Dobšinas ledus alas, Spiškas cietoksnis, Augstie Tatri, Terminālie baseini un brauciens pa Dunajecas upi. No turienes brauciens bez apstājas mājās. Un to visu apskatīt nedēļas laikā. Un sanāca ļoti labi, bez steigas.

Lai nebūtu jāuztraucas par naktsmītnēm tās sarunāju jau laicīgi. Krakovā kempingā rezervēju mājiņu un Štrba privātmājā istabu.

Sakrāmējām mantas auto, līdzi ņēmām paiku tik cik nepieciešams pārbrauciena laikā, jo Polijā un Slovākijā pārtikas cenas ir tādas pašas kā pie mums. Sēdāmies visi auto, pavicinājām atvadas mājās palikušajiem un aiziet.

28.06.2008 - izbraucam vakarā 18.00 ar aprēķinu lai Polija būtu jāšķērso naktī. Virzāmies no Tukuma caur Jelgavu uz Eleju un 19.20 šķērsojam Latvijas-Lietuvas robežu. Braucot šo posmu mašīnā valda klusums, laikam visi domā kā būs kā nebūs. Katrs sevi noskaņo braucienam. Lietuvā jau sākas neliela rosība, tiek komentēti apdzīvoto vietu nosaukumi. Virzāmies uz Šauļiem un tālāk uz autobāni Klaipēda-Viļņa. Pa šo ceļu braucam līdz Kauņai un nogriežamies uz Marianpoli. Visu šo ceļu valda ceļojuma gars, neviens nečīkst, spēlējam dažādas prāta spēles, minam mīklas un visiem labi.

Sākumā biju satraucies kā jaunākā meita (5 gadi) izturēs ceļu, jo braucot no Tukuma līdz Rīgai tiek jautāts vairākas reizes "cik vēl ilgi jābrauc’". Šoreiz šādu jautājumu nebija.

Marianpolē iebraucām Statiolā un piepildīju bāku līdz lūpai. Pie viena uzkodām un padzērām kafiju. Ceļu turpinājām uz Lazdijai, kur 23.30 šķērsojām Lietuvas-Polijas robežu. Uz robežas samainu eirikus pret zlotiem, visādam gadījumam. Esam veiksmīgi tikuši Polijā, bet pēc brītiņa, ak vai! Skatos ceļa malā poļu zaļie cilvēciņi un visus iebraucējus tur nost. Nu nepavisam negribas ar viņiem runāt. Priekšā braucošo busu ar LV numuriem notur, mēs veiksmīgi tiekam garām un mierīgi aizripinām tumsā. Visapkārt tumsa, galīgi nekā interesanta un mazie sāk riktēties uz gulēšanu. Man tāds prieks nespīd vēl vismaz tuvākās astoņas stundas.

Caur Poliju braucu pa šādu maršrutu Lazdijai-Augustovo-Grajevo-Lomža-Ostrov Mazovecka-Minsk Maz-Grojec-Kielce-Jedrzejow-Krakow. Lielāko daļu ceļa pie stūres jutos labi un nekur neapstājos. Sieva blakus arī visu ceļu negulēja, tā kā bija ar ko parunāt, bija kas ielej kafiju un uztaisa kādu maizīti.

Tagad neliela atkāpe no brauciena lai izteiktos par TomTom navigāciju. Ļoti noderīga, parocīga un viegli lietojama lieta. Toties to vajag lietot kopā ar karti un maršrutu spraust pa nelieliem attālumiem, tā ap 100km. Un izveidojot maršrutu to pārbaudīt pēc kartes, vai tas ir tieši tāds kādu esi ieplānojis. Bija gadījums kad nepārbaudīju un mani izveda caur ābeļdārziem pa šauru ceļu jo tas bija taisnākais, bet ne ātrākais. Saule jau bija uzlēkusi un varējām aplūkot no kurienes tiek vesti uz Rimi āboli. Skati jau nav slikti, tik tāda gausa braukšana caur ciematiem. Noteikti nevajag plānot maršrutu cauri visai valstij, tad var nākties braukt caur ciemiem, dārziem, mežiem utt. Protams, galā jau nokļūsiet, bet ceļš grūtāks un ilgāks. Labāk visu to apbraukt pa normālu šoseju. Tā ap sešiem sāka mosties gulētāji un parādījās pirmās paguruma sekas, acis vērās ciet. Sākām meklēt kādu vietu kur ieēst zupu.

Netālu no Kielces atradām labu ēstuvi. Ieēdām gulašzupu, pastaigājām un likās, ka spēki atgriežas. Turpinājām ceļu, bet ātri vien jutu, ka nevaru vairs pabraukt. Par laimi sieva bija mundrāka un pārņēma vadības grožus.

Kempinga mājiņa

Līdz Krakovai bija palikuši kādi 120 km. Blakus sēžot mēģināju negulēt, bet iekritu murgainā miegā. Pamodos Krakovā kad TomToms sāka virzīt mūs uz kempinga pusi. Bez jebkādas maldīšanās ap deviņiem pieripojām pie kempinga Clepardia vārtiem. Kempings atrodas Krakovā, Pachonskiego ielā 28A, tel. +48124159672, fax +48126378063, E-mail campclep@poczta.onet.pl, www.clepardia.pl

Kempingā var rezervēt mājiņas, celt teltis, var novietot treilerus. Kempings ir pilnīgi labiekārtots, arī tiem,  kas dzīvo teltīs ir pieejamas dušas, tualetes, virtuve, veļas mazgātava utt. Tā kā bijām veikuši rezervāciju, tad ātri tikām pie mājiņas. Rezervāciju veicu aizrakstot e-pastu, nekādas drošības naudas nebija jāpārskaita.

Mājiņā bija pilnīgi aprīkota virtuve, tualete un duša. Ātri nomazgājāmies un visi aizmigām, arī tie, kas autiņā bija gulējuši. Pamodāmies ap 15 tiem. Kaut ko ieēduši un aprunājušies ar kempinga personālu gājām apskatīt Krakovu. Pareizāk sakot ar autobusu aizbraucām apskatīt Krakovas katedrāli un pili, kā arī pastaigājamie pa vecpilsētu.

Pašā Vāveles pilī iekšā negājām, izstaigājam tikai pagalmus. Katedrāli gan izstaigājām. Tur pagrabā daudz sarkofāgu ar apbedītiem valdniekiem, dieva kalpiem un citiem ietekmīgiem ļautiņiem. Uzkāpām arī baznīcas tornī kur ir apskatāmi vairāki iespaidīga lieluma zvani.

Skats pāri Vislai uz Vāveles pili
Vāveles pils katedrāle
Viens no katerdrāles zvaniem
Vāveles pils iekšpagalms
Vāveles pils ārpusē

Tālāk gājām apskatīt Krakovas vecpilsētu. Mazai meitai izbrīnu radīja nokrāsotie cilvēki, kas ilgu laiku varēja nekustīgi nostāvēt vienā pozā, gluži kā statujas. Kad pienāci klāt tie it kā atdzīvojas. Piesēdām vienā āra kafejnīcā lai pacienātos ar saldējumu. Virs mūsu un blakus galdiņa bija liels lietussargs un no tā karājās striķis. Jaunākai meita protams niez rokas un knibinās gar to kamēr lietussargs ar lielu joni aizveras. Par laimi ne uz mūsu ne kaimiņu galda nekas netika apgāzts vai saplēsts, tikai neliels izbīlis. Iegājām pārtikas veikalā pēc vakariņu paikas, dažiem aliņiem un braucām atpakaļ uz kempingu. Garais pārbrauciens tomēr darīja savu un palēnām piezagās nogurums. Palūrējām teļuku un likāmies visi gulēt.

Uz augsto Tatru fona

Ir 30.06.2008. Uzmodāmies pirms astoņiem. Sākām posties tālākam ceļam. Norēķinājušies par mājiņu (150 zloti par visiem četriem) uzņēmām kursu uz Slovākijas pilsētu Štrba. Piegāzām pilnu bāku ar degvielu, ierubījām TomTom un aiziet. Skati pa logu palika arvien skaistāki, sāk parādīties kalni. Ceļš arī iet augšā lejā, spēj tik visu apskatīt. Braucām caur Nowy targ un pat lāgā nesapratām kurā brīdī jau bijām Slovākijā. Apstājāmies un nobildējāmies uz kalnu fona.

Jo vairāk tuvojamies Popradai, jo kalni varenāki. Braucot gar kalna pakāji ievēroju ka ceļam abās pusēs visi koki nozāģēti, bet kad ieskatījāmies tad sapratām ka tā nav. Vēlāk prasījām vietējiem un viņi teica, ka 20min laikā vētra nogāza lielu daļu augsto Tatru mežus. Vēl tagad vietām postījumi nav savākti. Pēcpusdienā pēc 14iem piebraucām pie mūsu nākamo četru dienu mājām pilsētā Strba. Mūs laipni sagaidīja saimnieki Julius un Marta. Ierādīja mums pilnīgi aprīkotu divistabu dzīvokli savā mājā. Māja viņiem liela un tiek izīrēti 3 atsevišķi dzīvoklīši ceļotājiem. Mājai ir sava adrese  www.privatluptak.sk  Iekārtojāmies, parunājām ar saimniekiem un braucām uz Popradu parunāties kādā tūrisma informācijas birojā, iepirkt paiku un izmest kādu līkumu pa pilsētu. Informācijas birojs bija ciet. Paiku sapirkām un tā apmēram tādā pašā cenā kā pie mums. Laicīgi atgriezāmies mājās lai sagatavotos rītdienas pasākumiem.

Daļa no zemo Tatru kartes

Ir 1.07.2008.  Ceļamies tā ap 8.00, pabrokastojam, nedaudz aprunājamies ar mājas saimniekiem un braucam uz Popradas tūrisma informācijas centru. Tur mūs sagaida laipna sieviete, kas mums izstāsta visu par tuvējo apkārtni un iedod dažādas kartes un bukletus. Sarunāties varēja arī krievu valodā.
Nospraudām mērķi uz Dobšinas ledus alām (www.gemer.sk/ciele/dljaskyna/dljaskyna.html). Orientējoties pēc kartes un TomTom viegli atradām alas.

Samaksājam par stāvlaukumu 110 skk un rāpjamies kalnā. Kāpiens nav pārāk grūts, vienīgi traucē līdzpaņemtās siltās drēbes, jo tikām brīdināti, ka alā būs auksti.

Ejam uz Dobšinas alām
Ejam uz Dobšinas alām

Augšā nopērkam biļetes, lielajiem 200 skk, mazajiem 100 skk. Nekādas lielās rindas nav un tiekam uzreiz nākamajā grupā. Lai varētu bildēt alā ir jāpērk speciāla biļete, kas ir padārga. Nolemjam nebildēt, tāpat ar ziepju trauku nekas labs nesanāks (šīs bildes ir sameklētas internetā). Pienāk mūsu kārta un dodamies pazemē. Āra siltumu pēkšņi nomaina patīkams vēsums, vēlāk gan vēsums liek sevi manīt un rokas salien kabatās. Kāpjam lejā pa metāla trepēm, tad pa dažādiem tiltiņiem garām simtiem gadu veciem ledus blāķiem, ledus stalaktītiem un stalagmītiem, ik pa laikam apstājoties un uzklausot gidu stāstījumu, žēl tikai, ka slovāku valodā.

Ledus klājums
Kāpjam lejā
Ledus tunelis

Ir arī ekskursijas ko vada angļu, krievu un vācu valodās. Ekskursija ilgst kādas 40 minūtes. Tā kā šīs bija manas pirmās alas tad skati bija iespaidīgi un sajūtas nedaudz baisas. Ļoti patika ledus tunelis, nezinu vai tas dabīgi veidojies vai izcirsts, bet bija skaisti. Vietām starp ledus blāķiem ir nelielas ūdens tilpnes, nu kā dziļas peļķes ar caurspīdīgu ūdeni. Likās jocīgi, visapkārt ledus, bet vidū ūdens, kurš nesasalst. Alās dzīvojot arī vairākas sikspārņu sugas, bet nevienu nemanījām.
Pārgājienu pa alu beidzām un vēsumu atkal nomaina patīkams siltums.
Un lai kā bijām saģērbušies nedaudz nosalām. Nācās sasildīties ar karsto šokolādi ko var iegādāties pie kasēm automātos. Nedaudz sasildījušies kāpjam lejā. Pie stāvlaukuma ir daudz suvenīru tirgotavu. Viens no tirgoņiem bija samācījies dažus latviešu vārdus un mums tos nodemonstrēja, tomēr mēs neko pie viņa nenopirkām.

Skats uz zemajiem Tatriem

Papētījuši karti tālāk nolemjam braukt uz Slovenskij Raj  (www.slovenskyraj.eu), uz ciematu Podlesok. Izvēlamies braukt nevis apkārt pa šoseju, bet pa taisno pa mazāku ceļu, ko mums uzrāda TomTom. 

Bijām izvēlējušies šauru līkumotu kalnu ceļu, tiesa gan asfaltētu un kurš tiek atvērts tikai vasarā. Nebijām kļūdījušies, skati bija burvīgi.

Braukšana pa ceļu normāla tikai pie samainīšanās jāuzmanās. Šo ceļu izmanto daudz riteņbraucēju.
Nonākuši ciematā Podlesok, nolikuši auto stāvlaukumā (pļavā), samaksājuši 70 skk ejam skatīt zemos Tatrus. Samaksājam par ieeju lielajiem 40 skk, mazajiem 20 skk un saņemam karti ar pārgājienu takām. Izvēlamies iet pa Balto taku (Sucha Bela 1a).

Pirms kāpiena nolemjam vienā no krodziņiem ieturēt pusdienas (pa četriem noēdam 460 skk). Labi, ka tā izdomājām, jo pārgājiens bija diezgan ilgs. Gribu pabrīdināt, ka pārgājienā ejot vajag labus apavus. Čības, iešļūcenes, vasaras kurpītes labāk atstāt mašīnā un uzvilkt labus sporta apavus vai labākā gadījumā pārgājiena zābakus. Jāiet pa akmeņiem, slidenām vietām un dažreiz nākas iekāpt ūdenī. Vēl noteikti paņemiet līdzi dzeramo ūdeni. Tā nu sākām kāpt pa upes(strauta) gultni.
Sākums ir lēzens un ejam bez piepūles. Vēlāk sāk parādīties tiltiņi, kāda trepīte jo visu laiku nākas šķērsot upīte no vienas puses uz otru.

Ejam pa upes gultni
Koka tiltiņi

Ejot tālāk kāpiens paliek stāvāks. Līdz kādā brīdī „Bāc” priekšā ir akmens siena un strauts tek no kāda 15 m augstuma. Lai tiktu augšā jārāpjas pa stāvām metāla trepēm, un turēties var pie pakāpieniem vai ķēdes sānos.

Esam strupceļā
Pirmās trepes

Ja cilvēkam bail no augstuma var nākt griezties atpakaļ, pa ceļam tādus satikām. Varu piebilst, ka pa šo taku iesaka kāpt tikai augšā, lejā kāpt pa šim metāla kāpnēm ir ļoti bīstami. Tātad, ja pārvarēsiet pirmās kāpnes atpakaļceļa nav, un šādas kāpnes bija četrās vietās un vienā bija gandrīz vertikāla.

Trepes gandrīz vertikālas
Nedaudz bailīgi

Kāpām atsevišķi, vispirms sieva, tad es ar mazāko meitu, tad otra meita. Sieva teica, ka kāpt bija bailīgi un nav skatījusies ne uz leju, ne augšu, tik uz pakāpieniem. Bērni nekādas nobīšanās pazīmes neizrādīja. Pats vairāk uztraucos par mazo, jo vienīgais kā varēju pieturēt no aizmugures bija pie rokas. Pēc kādas stundas kāpiena domājām, ka drīz vajadzētu būt galā, bet kļūdījāmies vēl par stundu. Skati ar klintīm, alām, gāztiem kokiem, trepēm un tiltiņiem bija brīnišķīgi kas atsver visas grūtības. Pie beigām mazākā meita kāpa ar pierunāšanu. Augšā līdzpaņemtā 1.5 l pudele bija tukša, kājas slapjas un paši noguruši. Kādu laiku augšā pasēdējuši kāpām lejā pa citu vienkāršāku (sarkano 3) taku. Lai gan mēs ejot nezinājām cik sarežģīta tā būs. Lejā bijām pa kādu stundu.

Iesaki citiem:

Komentāri

Nav komentāru

Mans komentārs:




 

Copyright © 2001–2010 SIA "ACCIO"

Ievietotās informācijas (vai to daļu) kopēšana vai izplatīšana bez www.calis.lv administrācijas rakstiskas atļaujas ir stingri aizliegta.
Rakstiet administrācijai | Reklāma | Noteikumi | Saistību atruna

Facebook Twitter RSS