Cāļa atpūta

Lai arī tagad Islandes vietā mēs rakstām un izrunājam Īslande, tās vērtības gadu gaitā nav mainījušās, bet gan nostiprinājušās. Īslande ir īpaša ar to, ka atrodas uz atsevišķas salas, pietiekami tālu no jebkura kontinenta, tādējādi cauri gadiem radot un paturot īpašas tradīcijas un savas zemes auru, brīnišķīgi to apvienojot ar mūsdienīgo, ko lieliski parādījusi arī savdabīgā un daudzu iemīļotā dziedātāja Bjorka.

Īslande ir vulkānu darbības rezultātā radusies sala Atlantijas okeāna ziemeļos starp Grenlandi, Norvēģiju un Britu salām, mazliet uz dienvidiem no polārā loka. Tulkojot no angļu valodas – Iceland – ledus zeme.

Īslande ir bagātīga ar vulkāniem, tāpēc ainava, kas paveras skatienam atbraucējam, ir elpu aizraujoša – lava savas pēdas atstājusi daudzviet Īslandē un ir neatņemama tās sastāvdaļa, veidojot nepārredzamus lavas tuksnešus. Daudzviet tek karstā ūdens avoti, no kuriem kā  dabīgas, silta un karsta ūdens strūklakas paceļas geizeri. Un tam visam pa vidu kalni, ledāji, ūdenskritumi un Ceļi, kas beidzas pie upes, kurai pāri nav tilta. Tāpēc šeit ērti pārvietoties ar džipiem, jo tā ir praktiska nepieciešamība, nevis izrādīšanās. Salas izcelsmes dēļ iebraucējiem jāpierod pie sēra smaržas ūdenī. Toties ūdeni Īslandē var dzert no krāna. 

Īslandes karoga krāsas arī ņemtas no dabas, zilā simbolizē kalnu zilumu, sarkanā – vulkānu uguni, baltā – ledājus.

Īslandei nav ne savas armijas (un tā nekad nav bijusi), ne karadienesta, ne arī brīvprātīgo – vajadzības gadījumā tā cer saņemt palīdzību no Norvēģijas, jo ir NATO dalībvalsts. Bet tā kā šajā zemē derīgo izrakteņu nav, jo zeme vēl ir pārāk jauna, tad par tās iekarošanu citi nav īpašu interesi izrādījuši. Paši īslandieši atzīst, ka šeit jābaidās tikai un vienīgi no laika apstākļiem. Tā kā īslandieši nekad nav karojuši, viņiem vīriešu ir vairāk nekā sieviešu.

Atturīgie, bet laipnie ziemeļnieki

Vietējie iedzīvotāji ir īsti ziemeļnieki – pietiekami izolēti no apkārtējās pasaules viņi nesteidzas būt draudzīgi, bet ir mums pazīstami atturīgi, lai gan ir viesmīlīgi un vēlēsies palīdzēt. Arī pilsētas Īslandē ir nelielas iedzīvotāju skaita ziņā. Īslande ir visretāk apdzīvotā valsts Eiropā, iespējams tāpēc pie viņiem no vienas valsts daļas uz otru ērti var pārvietoties lidojot. Puse no valsts iedzīvotājiem dzīvo galvaspilsētā Reikjavīkā un tās apkārtnē. Bet tik un tā pilsētā reti gan ir augstākas mājas par trīs stāviem.

Lai arī daudzi īslandieši labi runā angliski viņu dzimtā valoda ir īslandiešu valoda, turklāt, kas ir interesanti, viņiem nav dialektu, vienīgi zvejnieku žargons, kas izveidojies saziņā ar citu valstu zvejniekiem. Īslandiešu valoda ir viena no vecākajām valodām Eiropā, lai arī pirms pāris gadsimtiem par oficiālo valodu tika noteikta dāņu valoda, kam vietējie iedzīvotāji pretojās izkopjot savu valodu tā, ka pat mūsdienās vietējie viegli spēj lasīt viduslaikos uzrakstītās grāmatas. Īslande pazīstama arī ar savām īpašajām sāgām. Tomēr joprojām dāņu valoda ir obligātais priekšmets skolās, tāpat kā angļu valoda.

Savdabīgi, ka īslandieši nelieto uzvārdus, bet tikai vārdu un tēva vārdu (kas beidzas ar son – dēls vai dottir – meita), kas ir saskaņā ar kādreiz spēkā bijušo īpašu likumu – „neviens nedrīkst pieņemt uzvārdu”. Līdz ar to sievietes ieejot sievas kārtā nepieņem vīra uzvārdu kā mums tas ierasts. Īslandē vidēji ģimenē ir trīs bērni. Mums neierasti var likties, ka šajā valstī viens otru uzrunā uz tu, pat prezidentu, un tā kā viņiem nav uzvārdu, tad visus uzrunā vārdā, arī prezidentu.

Mums ierasta ir Jāņu svinēšana, bet Īslandē šos svētkus vairs nesvin, lai gan reiz tāda tradīcija bijusi. Tomēr joprojām tiek svinēti Ziemassvētki, tikai to gaidīšana notiek nevis ar Adventes laiku un vēstules rakstīšanu Ziemassvētku vecītim, bet gan rūķīšu un viņu mammas un tēta sagaidīšanu. Pirmais rūķītis ciemos nāk jau 11. decembrī un tā katru dienu. No šī datuma bērni noliek kurpīti, kurā katru dienu var atrast kādu saldumu. Sākot ar 25. decembri rūķīši pa vienam vien dodas prom. Bērni, iespējams baidās no rūķīšu mammas, jo tā sliktos bērnus apēd, turklāt viņas kaķis apēd tos bērnus, kas Ziemassvētkos nav tērpušies jaunās drēbēs.

Īslandē atzīmē arī dienu, kad parādās saule – 23. janvāri. Vēl interesanti, ka šajā zemē līdz 1983. gadam jūlijs bija mēnesis bez televīzijas, bet līdz 1986. gadam ceturtdienas bija dienas bez televīzijas.