Cāļa atpūta

Ceļojumu sākām 5.augustā no Rīgas, pie Salaspils sagaidījām mūsu ceļojuma partnerus – kopā jautrāk! Pirmā pieturas vieta Lielvārdē pie 12 – 13 gadsimta senlatviešu feodāļu pils maketa, kas būvēts no koka un attēlo seno latviešu apbūvi dažādos Latvijas novados. Iepazinām tā laika dzīves paražas, redzējām trenažieri, kas domāts cīņas mākslas un veiklības izkopšanai (skat.bildi).

Daži no mums kala savas laimes monētiņas! Aiz senās pils sienas aplokā ganījās zirdziņš, kura auguma izmēri attāli līdzinās tā laika zirdziņiem. Blakus senlejai pilij atradās mazs zoodārzs, kurā mita eksotiskie mājputni – pīles, tītars, dažādas vistas, redzējām arī trusīšus un jūras cūciņas, bet mūs sagaidīja seskam līdzīgs dzīvnieciņš. Mums patika gan pils, gan arī zoodārzs!

Tālāk mūsu ceļš veda uz Jēkabpili, jeb precīzāk Krustpili, kur aplūkojām Krustpils Pil (celta 1237.gadā), kas izrādījās gana apdrupusi un gana briesmīgā stāvoklī, arī apskate netika piedāvāta, apmetām loku ap pili pa ārpusi, izdzērām kafijas tasi tuvējā kafejnīcā un devāmies tālāk. Tā kā pa pili tiekot piedāvātas nakts ekskursijas, tad iespējams naktī, sveču gaismā un pie spoku stāstiem pils izskatās labāk.

Turpinām ceļu un nākamais pieturas punkts Līvāni, kur aplūkojam Līvānu stikla rūpnīcas muzeju, kas glabā paraugus no rūpnīcā dažādos laikos ražotās produkcijas. Žēl, ka nevaram aplūkot pašu stikla pūšanas un trauku izgatavošanas procesu, jo rūpnīca atrodas remontā.

Nolemjam turpat Līvānos ieturēt pusdienas, atrodam ēstuvi pēc muzeja vadītājas-gides ieteikuma, ēstuve ar nelielām padomju laika iezīmēm, jau gatavām porcijām, galdiņiem uz kuriem nav salvešu utt. Bet jāsaka, ka ēdiens ir gana garšīgs un lēts.

Tad pa ceļam piebraucām pie Kalupes katoļu baznīcas – celta 1861 gadā.. Turpinājām ceļu uz Pilskalnes Siguldiņu, kas atrodas netālu no Ilūkstes. Piebraucot pie iecerētā apskates objekta sāka līt lietus un tāpēc nolēmām mazliet uzkavēties Ilūkstē. Kad atgriezāmies pie Siguldiņas (dabas taka ar kokā grieztām figūriņām, kas ved pa mežu kalnā, lejā, kalnā, lejā un tā apkārt mazam ezeriņam), lietus bija jau pārstājis, bet kases būdiņa jau ciet, nolēmām apskatīt tik un tā, samaksāsim pēc tam. Beidzot apskati arī biļešu tantuks atradies, bet saka, ka kāda vairs maksa, kādas biļetes, ja jau esam taku izstaigājuši, ierakstam savas domas pateicības grāmatā un nopērkam dažas skatu kartītes, lai kaut nedaudz pateiktu paldies.

Tā kā laiks šķiet būs lietains, nolemjam teltis necelt, bet meklēt jumtu virs galvas. Nakšņojam topošā kempingā pie Sventes ezera, izmetam līkumu ar laivu pa ezeru. Dzīvojam visi vienā mājiņā!

Trešdiena ,6 augusts. Lai arī naktī lija ne pa jokam, saulīte jau rāda savu jauko smaidu pie debesu juma, tikai nerātnis vējš liek mums tomēr uzvilkt arī džemperus. Šo dienu sākam ar Daugavpils apskati. Pilsēta mūs sagaida ar nelielu lietu. Izmetam loku pa pilsētu, iemetam actiņas baznīcā, kas līdzinās Pētera baznīcai Vatikānā pēc sava izskata un konstrukcijas, lai gan daudz mazākos izmēros, nekā Vatikānā. Tad ieklīstam parkā un ielūkojamies pareizticīgo lūgšanu namiņā. Pilsēta izskatās gana sakopta!

Ceļš ved uz Daugavas lokiem – apskatām vienu no senajiem pilskalniem, senās Dinaburgas pils maketu, kas ir gana jauks, bet nu ļoti mazs (mēs gaidījām ko lielāku), vēl citā vietā (apmēram pēc kilometriem 5) uzkāpjam skatu tornī, no kura paveras skaists skats uz Daugavu. Gribējām sameklēt lielo krauju, bet tā kā lietus pieņēmās spēkā, devāmies tālāk uz Krāslavu.

Apstājāmies iebraucot Krāslavā, kur ir skatu laukums, domājam par Andrupenes dabas takas apmeklējumu, tomēr nolemjam dabas taku neiekarot, jo pēc lietus viss ir gana slapjš. Sazvanām Andra brālīti un uzkrītam viņam un viņa meitenei uz galvas (iebraucam uz kafijas tasīti un torti), tiekam pie vietējās nozīmes gida. Aizejam līdz tiltam pār Daugavu, kas ir raksturīgs ar to, ka ir salīdzinoši augsts, kas tika būvēts domājot par vēl viena HES celtniecību uz upi. Izstaigājam Plāteru muižu un parku, no muižas greznības pavisam maz kas palicis pāri, bet parks ir gana jauks. Tālāk devāmies Aglonas virzienā. Braucām meklēt Sauleskalnu – it kā atradām, it kā nē. Tūristu bāze, lai arī baismīgā stāvoklī Driža ezera krastā atradām, neatradām īsti vietu kur varētu uzkāpt kalnā, no vienas puses bija nožogojums, no citas mežs. Tālāk devāmies meklēt Velnezeru, pavisam mazu ezeriņu meža vidū, no kura neiztek upes un kurā neietek upes, ar ļoti fantastisku zili, zaļu ūdens krāsu. Ceļu uz ezeru atrast ir gana viegli, jo visur ir norādes!

Pie Aglonas Bazilika sagaidām mūsu nakts māju Juglaiņu saimnieci. Šis viesu nams atrodas dažus km no bazilika. Tā kā ir vakars, bazilikas apskati nolemjam atstāt uz rītu. Juglaiņi izrādās gana interesanta vieta – kā teica mājas saimniece - te nokļust tie, kam lemts te nokļūt! Mūsu kompāniju sagaida atsevišķa māja viesiem – Dabas māja, ar vienu dzīvojamo istabu un otru divās daļās ar segām sadalītu guļamistabu. Pie mājas ir arī ugunskura vieta, bet lietus jauc mūsu plānus par ugunskura kurināšanu un kartupeļu cepšanu. Nekas – iztiekam ar t o kas ir, nav jau tik traki. Mājas saimniece piedāvā vakarā uzrīkot nelielu koncertu, piekrītam, lai gan ar zināmu skepsi, jo tekstos izskan kaut kas par garīgo mūziku un tad jau nevar zināt ko tas no sevis izsaka. Ierodas saimniece ar meitu, kas kā izrādās piedāvā sevis sacerētas dziesmas (vārdus un mūziku), un skan tiešām labi! Koncerts ir tiešām jauks!

7.augusta rītā iepazīstamies ar Juglaiņu mājas apkārtni Rūķīšu namiņu un Zaķīšu pirtiņu, ap kuru un kurā ganās visi zaķēni un pat sunītis, no Plūdoņa dzejolīša. Pirtiņa ir īsta lauku melnā pirts, ar garaiņiem, dūmiem. Netālu atrodas arī avotiņš, kas nosaukts par Austriņu, jo tek uz austrumiem. Šo māju saimniece ir mazliet dīvaina, bet visumā jauka sieviete, skolotāja, gleznotāja.

Tad dodamies uz Aglonas baziliku, apskati sākam ar veco kapsētu, kurā vienā no kalniņiem savā laikā jaunava Marija bija parādījusies bērniem. Tur tagad ir atzīmēta vietiņa. Tad gar lielajiem krustiem caur vieniem no daudzajiem vārtiem dodamies uz pašu baziliku, to apskatām un dodamies uz avotiņu, par kura spējām cilvēki stāsta teikas. Blakus atrodas ezeriņš, kurā par spīti tam, ka tajā iztek kanalizācija, peld gulbju pāris ar mazuļiem.

Tālāk mūsu ceļš ved uz Jaunaglonu – tur apskatām Muižu, kurā šobrīd atrodas arodvidusskola, vecās ūdensdzirnavas un milzīgu akmeni! Tad dodamies uz Feļverkas sādžu, aplūkot vecticībnieku baznīcu, ko ieteica apskatīt Juglaiņu saimniece. Pa ceļam aplūkojam senu koka baznīcu ..... ciemā. Ceļš uz Feļverku ir mazliet ar peļķēm un ne visai labas kvalitātes, mūsu karte ne visai precīza, jo ceļi pārāk mazi šai kartei. Šīs sādžas apkārtnē ir trīs mazi mazītiņi ezeriņi, kā trīs mazas bļodiņas – visas vienkop. Ciematā cenšamies atrast ceļu, kā piekļūt baznīcai, kura atrodas viena no ezeriņa krastiem, bet gar to neiet garām ciemata galvenais ceļš – redzēt koši zilo ēku var jau pa gabalu, bet piekļūt ne. Uzzinām arī kur dzīvo tantuks, kas atbild par baznīcu un izrādās ir arī baznīcas vadītāja, kura mūs sagaida mazliet nelaipni, bet beigās tomēr piekrīt aizvest mūs uz baznīcu. Tā nokļūstam baznīcā, kas savā laikā ir bijusi gana grezna, bet vēlāk izlaupīta, tagad to no jauna rotā ikonas pašu draudzes locekļu gādātas. Stāstījums dod mazu ieskatu gan pašā vecticībnieku ticībā, gan baznīcas vēsturē. Visu noslēdz viņas dziedājums un torņa zvanu apmeklējums, kuri savā laikā paglābušies no iznīcināšanas, jo vietējie draudzes locekļi savākuši tik pat daudz metāla cik sver pats zvans!

Dodamies uz Dagdu, kuras pusē iezīmētas alas, kas izrādās mazs caurums, mazas upītes krastā, piegānīts un piedrazots.

Pa ceļam pie Ežezera iebraucam Ozolu audzē, lai arī sākumā šķiet, ka daži ozoli ceļa malā varētu būt kartē iezīmētā ozolu audze turpinām ceļu un šķiet ne velti, nav tālu un ozolu audze ir jau pamanāma. Ozolu audze atrodas pašā ezera krastā, zem simtgadīgo ozolu zariem iekārtota piknika vieta. Skats uz ezeru ir fantastisks! Kādu brīdi pakavējamies.

Meklējām Liepukalnu, kas ir viens no augstākajiem kalniem, braucam pēc kartes, ceļš ir lietavu izvagots un kļūst aizvien grūtāk izbraucams. Līdz beidzot nolemjam atstāt mašīnas un tālāk doties kājās, mūs neviesmīlīgi sagaida odu bars, bet vai tad tas spēj īstiem ceļotājiem kaitēt?

Izstaigājam labu gabalu pa ceļu, bet tas kā īsti neved kalnā, tā neved, šķiet, ka tas tomēr nav īstais ceļš kalnā, bet ved uz kādām lauku mājām. Atgriežoties pie mašīnām nolemjam, ka nokritusī norāde laikam tomēr bija pareizā un ceļš ved tieši mežā un kalnā, tiesa ceļš ir neizbraucams mūsu automašīnām un tā kā odi cenšas mūs aplenkt daudz jo daudz un jau vakars tuvojas, nolemjam, ka diez vai no augšas kaut ko varēs redzēt, jo apkārt mežs un braucam tālāk.

Nakšņojam pie Rāznas ezera – vienā no padomju laikiem palikušā kempingā, kas šobrīd grezni saucas Priedes un ir arodskolas atpūtas bāze. Atkal mēģinām kurināt ugunskuru, lai arī šoreiz lietus nelīst, ir problēmas sagādāt malku.

8.augustā ceļš ved uz Ludzu. Iesākumā apskatām nesen pabeigto baznīcu un Ludzas ezeram blakus esošo pilskalnu, tad iegriežamies informācijas birojā. Beigās izdomājam piezvanīt uz telefona numuru, kurš sola izvadāt pa Ebreju kultūras takām, kas šķiet gana interesanti, jo šī kultūra mums ir pasveša. Izrādās, to organizē novadpētniecības muzejs, dodamies turp. Uzzinot par mūsu vēlmi iepazīties ar ebreju kultūru atskan jautājums, kāpēc un kādā sakarībā tas ir vajadzīgs. Vispirms iepazīstamies ar pašu muzeju – gleznām, keramiku, vēsturi, tad apskatām brīvdabas ekspozīciju ar lauku sētām, dzirnaviņām. Vienā no mājām vēl piecdesmitajos gados ir dzīvojis kurpnieks!

Tad kāpjam mašīnās, tur sēdinām arī gidi un dodamies cauri mazām ieliņām, kurās kādreiz mitinājušies ebreji uz ebreju kapiem, kas ir seni, jo kādreiz Ludza ir skaitījusies kā vietējā Jeruzaleme ebrejiem, vairāk nekā puse pilsētiņas iedzīvotāju bijuši šīs tautības. Kapi mūsu izpratnē šķiet interesanti ar to, ka kapu kopiņas ir slēgtas un tās nerotā ziedi, kapus nekad nekopjot paši ebreji, bet tam nolīgst speciālus ļaudis, vēl interesanti ir tas, ka kapos tiek apglabātas arī vecās grāmatas, kurām arī ir sava kapa kopiņa. Tad dodamies uz Sinagogu, kura ir ļoti necila, sarkanu ķieģeļu ēka, šobrīd tā vairs nepilda savas funkcijas, jo atrodas avārijas stāvoklī, apmeklētājus arī tur vairs neielaiž. Tajā glabājas vecas grāmatas, kuras ir sarakstītas senebreju valodā, kuru daudzi vairs neprot un ir nolemts tās apglabāt kapsētā. Netālu Ludzas ezera krastā atrodas arī geto piemiņas vieta, tiem ebrejiem, kurus nošāva.

Tālāk ceļš ved uz Kārsavu, kur atrodas viena neliela pareizticīgo baznīca. Ceļojuma grāmata sola iespēju tur iekļūt ekskursijā un gidu. Šķiet gana interesanti un mēs piesakām ekskursiju. Piebraucam pie baznīciņas, kura ir neliela koka ēka ar maziem tornīšiem, segtus ar koka skaidām. Tā kādreiz esot bijusi dzīvojamā ēka, vēlāk pārbūvēta par baznīcu. Izrādās arī pats Tēvs Viktors ir pieteicies mūs satikt. Stāsts sākas bez viņa klātbūtnes, uzzinām daudz jauna gan par pašu baznīcu, gan šo ticību. Mūsu vizīte izvēršas diezgan gara. Šķiet, ka pareizticīgo baznīca ir daudz tuvāk cilvēkam, nekā katoļi vai luterāņi, valda sirsnība un labestīgums. Nākamais ceļa mērķis Rēzekne. Pa ceļam viesojamies pie podnieka Viktora, kurš laipni rāda mums māla apstrādes mākslu uz virpu. Sākumā tiek veidots svečturs, tad liela vāze. Māls šķiet dzīvs meistara rokās, te ceļas uz augšu, te plešas plašumā, kā mazā multfilmā! Pēc tam mums tiek dota iespēja pašiem pamēģināt kaut ko pagatavot. Luīze gatavo krūzīti, bet Kriksis trauciņu. Pilsētā uzkāpjam pilskalnā, apmetam loku ap Latgales Māras pieminekli un dodamies uz naktsmājām Barkavā, kur dzīvo manas kolēģes vecmāmiņa īstā vidzemnieku lauku sētā!

9.augusts No rīta devāmies uz Madonu, tā šķiet ir pilsēta, kas mazajai pelei patika vislabāk, jo gana ilgu laiku bija iespēja izdauzīties rotaļu laukumā parkā, kamēr citi iepirka kazas siera bumbiņas, kas ir ļoti gardas. Tad ceļu turpinājām uz Biksēri, kur apskatījām muižas parku ar dažām mākslinieku veidotām instalācijām. Muiža atrodas ļoti skaistā vietā un uz to ved brīnišķīgs ceļš.

Izbraucām caur Cesvaini, kur aplūkojām to, kas atlicis no Cesvaines pils, paviesojāmies arī rūķīšu cellē, tiesa rūķīšu sargi ir cietuši ugunsgrēkā, bet, cerams, pats rūķīšu rūķis vēl dzīvs. Izmetām loku gar vecās apbūves mājām, piebraucām pie gotikas stila baznīcas, kuras iekšienē nav saglabājies gandrīz nekas no bijušās greznības, jo savā laikā to ir vēlējušies pārveidot par kultūras namu.

Tad devāmies uz Jaungulbeni, kur apskatījām muižu, kas tērpjas baltā tērpā, ar ne visai bieži sastopamas formas torni un lauviņām, kas sargā ieeju pašā muižā. Muiža tur kādreiz ir bijusi visai iespaidīga, jo vēl tagad ir saglabājušās ļoti daudzas muižas saimniecības ēkas. Muiža gan pati par sevi ir gana jauna, jo celta 20.gs pašā sākumā.

Sasniedzot Gulbeni mūs noķēra lietus, tāpēc no mašīnas loga garām braucot apskatījām Gulbenes pili, paēdām pusdienas, kas bija gana garšīgas, bet nāca ļoti lēni. Braucām uz staciju apskatīt iespēju braukt kaut gabaliņu ar bānīti, izrādījās, ka tas ir jāgaida stundas divas, nolēmām to atlikt. Stacijas ēkas ar pieguļošajām administrācijas ēkām ir gana iespaidīgas.

Tālāk ceļš veda uz Stāmerienu, kur apskatījām Stāmerienas pili ar visu savu bijušo greznību, cauri pils parkam nonācām pie ezera, kura krastā atrodas jauni celtā baznīca, kura vienīgā Latvijā lepojas ar īstiem kalnu kristāliem lielajos baznīcas krustos. Saules staros krusti tiešām spīguļo! Nez cik lieliem ir jābūt šiem kristāliem?!

No Stāmerienu ar bānīti dodamies uz Annām (kas ar bānīti, kas ar auto). Bānītis stacijā ierodas noteiktajā laikā un pirms tam sevi piesakot ar skaļu taures pūtieniem. Bānītis izrādās lokomotīve ar tikai vienu vagonu, kurā biļetes pārdod kontrolieris. Bānīša kontrolieris ir gana satraukts, kad izrādās, ka ir mūs negribot apšmaucis, katru par 14 santīmiem. Saka, ka šo par to tagad cietumā likšot un būšot lielas nepatikšanas, tāpēc atdodam biļeti un ļaujam šo kļūdu labot! Annas stacijā izrādās bānītis apstājas tieši uz auto pārbrauktuves, šķiet grib būt drošs, ka tad tiešām neviens nešķērsos šo pārbrauktuvi. Pa ceļam redzam briesmīgi aizaugušus laukus un diezgan nepievilcīgu ainu. Lielākā daļa vietējo iedzīvotāju esot šo apvidu jau pametuši. Ilgi nevaram atrast nakšņošanas vietu. Laiku pa laikam līst, teltīs nakšņot negribas, bet visur, kur zvanām vai nu neatbild vai vietu nav, kā nekā ir sestdienas vakars, beigās naktsmājas sarunājam Beļavas pamatskolas internātā.

Beļavas pamatskola izrādās ir muiža, kur mūs laipni izvadā un pastāsta, šī muiža kādreiz ir bijusi kā medību namiņš, kurā muižkungs uzturējies tikai laiku pa laikam. Muižas parkā atrodas piemineklis muižas pārvaldnieka zirgam. Internāts izrādās dzīvoklis daudzdzīvokļu mājā, nabaga internāta iemītnieki ir gana saspiesti, jo gultiņas ir divos stāvos un lielākajā istabā mitinās 12 cilvēku. Dīvainākais izrādās cena par šo pakalpojumu – 40 santīmi no pieauguša cilvēka un 20 santīmi no bērna, un tas sevī ietver vēl gultasveļu, gultu saklāšanu un ekskursiju par pili!!! Vairāk no mums atsakās ņemt, lai gan kompānijā ar visiem bērniem esam septiņi gabali! Pateicībā atstājam konfekšu kasti.

10.augusts. Šodien pēdējā ceļojuma diena un kompāniju ceļu šķiras. Pa ceļam iebraucam Raunā, kur apskatām Raunas Staburagu un pilsdrupas. Iemalkojam kafiju un dodamies uz Rīgu, otra kompānija caur Valmieru uz Tukumu.