Cāļa atpūta

Dalībnieki: ģimenīte – divi pieaugušie, pusaudzis un trīsgadīgs bērns. Ilgums 4 dienas.

Ceļojumu sākām no Rīgas trešdienas rītā, sākotnēji ceļš veda uz Līgatni, kur cerējām apskatīt PSRS laika ļoti slepenos armijas bunkurus, diemžēl tas izrādījās mums pārlieku dārgs pasākums (20LVL), bez tam tik mazas grupas nelabprāt ved uz turieni, bet labprāt strādā ar lielākām grupām. Ir iespēja pieteikt savu vēlmi un tad tapt informētam par to, kad kāda grupa tiks vesta uz šo objektu. Tomēr iebraukšanu Līgatnē nevar uzskatīt par veltu laika izšķiešanu, jo upes krastā ir redzami ļoti skaisti smilšakmens atsegumi Amatas upes krastā, kurus izstaigājām un ielīdām mazajās aliņās upes krastā. Kā ievērības cienīgu objektu varu atzīmēt upes krastā esošos pagrabus, kas izbūvēti pie upes esošajās klintīs. Pagrabi ir pat divos stāvos. Bija patīkami izlocīt kājas!

Tālāk ceļš veda uz Vecpiebalgu. Iebraucot Vecpiebalgā, apstājāmies pie tūrisma informācijas biroja, blakus esošajā kafejnīcā paēdām pusdienas un bērni labprāt izmantoja blakus esošo bērnu rotaļu laukumu darinātu no koka ar šūpolēm, slidkalniņu un koka bekām blakus stilizētai akai. Devāmies uz netālu esošo Brīvdabas muzeja lauku filiāli Vēveri, kuru veido septiņas lauku sētas (tās atrodas dabīgā vidē), kas saglabājušās no seniem laikiem. Šo lauku sētu īpašnieki savā laikā ir nodarbojušies ar aušanu, no tā ar cēlies nosaukums Vēveri. Muzejā mūs sagaidīja un laipni izvadāja pa visām saimniecībām – izrādīja dzīvojamās mājas (pat tolaik mājās ir bijuši iebūvēti skapji!), vāgūzi, kur pirmo reizi dzīvē redzējām īstu līnijdrošku, klēti, kur tika glabāti produkti un radītie audumi. Dalījās ar noslēpumu par gaļas glabāšanu graudos, kā izrādās tādējādi tiek apgrūtināta grauzēju piekļūšana gaļai, jo grauzēji noslīgst graudos. Jaunkundze izmantoja iespēju izmēģināt šūpuli un šūpuļzirdziņu, kas ir apmēram 100 gadus veca muzeja eksponāta atveidojums. Protams, neiztrūkstoši tika iemēģinātas arī muzeja teritorijā esošās šūpoles, kamēr vecāki apskatīja eksponātus. Pagaidām muzejā ieeja pret ziedojumiem.

Tālāk devāmies uz Cirstu muižu, pa ceļam apstājoties vēl pie Brāļu Kaudzīšu pieminekļa, garāmbraucot uzmetot acis vēl vienai citai muižai, piebraucām pie Cirstu muižas, kur mūs laipni sagaidīja un izvadāja pa muižas ēku un apkārtni. Muiža šobrīd tiek restaurēta. Blakus muižai atrodas vēl viena neliela ēka, kuras funkcionālā nozīme vēl tiek tikai minēta (iespējams tas esot bijis ūdenstornis). Ēka ir īpaša ar savu astoņstūra veidolu, sienās “aklie” logi mijas ar parastajiem. Senos laikos šī ēka bijusi savienota ar muižas ēku.

Tad aizbraucām līdz Jumurdas muižai, izstaigājām apkārtni, aplūkojām to, kas palicis pāri no muižas ēkām un ansambļa, parka un dīķiem, nogājām līdz ezeram. Tagad vienā no Jumurdas muižas kalpu ēkām ir iekārtota viesnīca.

Nākamais pieturas punkts Ērgļi. Mūsu mēģinājums sameklēt tūrisma informācijas centru nevainagojās panākumiem, lai ar bija dienas vidus diemžēl pat sazvanīt šo iestādi tā ar neizdevās, telefonam bija pieslēgts fakss. Mēģinājām sameklēt pilsdrupas, vietu atradām, bet no pilsdrupām gan maz kas pāri bija palicis. Toties parks bij kā reiz piemērots kāju izlocīšanai un tiltiņš pār upi ar bija gana jauks. Iepirkām vakaram pārtiku, sazvanījām naktsmītni viesu namu Piekūns. Nolēmām pa ceļam vēl apskatīt Braku muzeju. Diemžēl dzīvē viss ne vienmēr notiek pēc plāna. Muzeju sameklējām sekmīgi pēc kartes un norādēm, bet galā muzejs mūs sagaidīja nevienas dzīvas dvēseles nepieskatīts, lai gan muzeja oficiālais darba laiks nebija vēl beidzies. Pieliekot pūliņus un ne gluži ar pirmo reizi pa norādīto telefona numuru, noskaidrojam, ka diemžēl visi muzeja darbinieki esot sanāksmē Ērgļos un mums esot jāpaliek vien gribot. Nolēmām vismaz apskatīt pašu muzeja teritoriju, kas ir seno ēku komplekss ar māju, vāgūzi, staļļiem, mārku, pirtiņu un dārzu. Protams, žēl, ka muzejs pats par sevi bija slēgts. Te nu dabūjām mācību, pat ja muzejs ir pilnīgi oficiāls, nekad nav par sliktu iepriekš pieteikt savu iespējamo vizīti!

Pa ceļam uz naktsmājām, iebraucām Vestienā, kur aplūkojām Vestienas muižas ansambli, pavērojām kā strādā mākslinieki, kas bija sabraukuši uz plenēru un burvīgo dīķi pilnu ar ūdensrozēm. Tad devāmies uz viesu namu Piekūni, kur bija sarunātas naktsmājas ar pirtiņu. Saimnieks mūs laipni sagaidīja un apsolīja izkurināt pirtiņu, kamēr mēs devāmies pastaigā. Viesu nams atrodas blakus Gaiziņkalnam, no Viesu nama līdz Gaiziņam ved meža celiņš aptuveni 2 km garumā. Tā dienas noslēgumā aizdevāmies līdz Latvijas augstākajam kalnam un uzkāpām virsotnē! Tiesa mazākais no dalībniekiem bija daļu ceļa gabalu nesams, jo ceļš bija par garu. Mazais visu ceļu mēģināja aprādīt lielajiem, ka nedrīkst kāpt virsu gliemežiem, bet tas nemaz nebija tik vienkārši izdarāms, jo celiņš vietām bija bruģēts ar gliemezīšiem. Žēl, ka skatu tornis kalna galā ir uz sabrukšanas robežas un nav izmantojams, jo tad skats uz apkārtni noteikti būtu vēl iespaidīgāks. Atgriežoties viesu namā–pirtiņā, pirtiņa jau bija izkurināta. Tā kā laika apstākļi bija bezgala jauki, tad nolēmām uzrīkot mazu pikniku. Bērns neiztrūkstoši ietestēja šūpoles. Visi bijām pirtiņā un pat mazā meitiņa pēc pirtiņas peldējās dīķi. Kas gan būtu domājis, ka uzroči priekš peldēšanas piederas pie pirts inventāra!?! Šī pirtiņa– viesu nams ir ideāla vieta vidēji lielai kompānijai, apakšā pirts un paliela istaba, augšā guļamtelpa ar 9 gultām, ārā jauka piknika vieta ar skatu uz dīķi, mazākiem bērniem šūpoles un smilšu kaste! No rīta jau ar auto piebraucām vēlreiz pie , bet mazliet no citas puses pie Golgāta trases. Tur ir iespēja lielajiem notraukties pa trosi no kalna, sēžot krēsliņā. Pasākums ir bezmaksas un piemērots asu izjūtu cienītājiem. Mazākos pavizinājām turot pie striķa un ne pašas augšas. Kārtīgi izšūpojāmies (ir pieejamas vairākas veida šūpoles), pamētājām basketbola bumbu pa grozu, pēc aktivitātēm veldzējām slāpes vietējā kafejnīcā. Pēc tam gribējām apciemot zemnieku saimniecību, kurā audzē kazas un it kā piedāvā pastāstīt par kazām, kazu piena pārstrādi un piedāvā degustēt produkciju (kas ir baudīta un atzīta par labu esam). Diemžēl kazas jau bija izdzītas ganībās un pats saimnieks nez kur aizklīdis. Telefoniski gan deva mums norādes, kur varētu redzēt pašu kazu ganāmpulku pakāpjoties vienā pakalnā, bet laikam jau slikti meklējām un īsti tā ar kazas nesaskatījām.

Tad devāmies uz Bērzaunes pagasta zemnieku saimniecību Sveķi apciemot trušus. Mūs laipni sagaidīja suns un zootehniķe. Šī zemnieku saimniecība ir specializējusies trušu audzēšanā, kopējais trušu skaits ir aptuveni 2500 trušu. Trušus audzē gan mazuļu pārdošanai, gan gaļai, gan ādām. Trušiem ir ierīkotas īpašas, pēc speciāla projekta gatavotas trīsstāvu mājiņas dzīvošanai aplokos, katrā aplokā vairāki simti trušu. Aploki ir brīvi pieejami apskatei. Pašā fermā atrodas vien trušu mātes ar mazajiem trusēniem. Tur gan ciemiņus iekšā nelaiž, lai neienestu slimības. Visiem par prieku tiek iznesti vairāki trušu mazuļi un pāris pieaugušu trušu tēviņu samīļošanai un apskatei. Droši mazos un lielos trušus var ņemt rokās un samīļot, izpētīt, ļaut padzīvoties pa grīdu. Parādīja arī trušu ādas, ko ir iespējams arī iegādāt par pārsteidzoši zemām cenām. Beigās tiek izlaists viens trusis paspēlēties ar suni, tiešām pārsteidzošs skats. Jāpiebilst, ka suns nav speciāli mācīts no mazotnes, bet gan savā laikā, jau kā pieaudzis suns atceļojis no zvēru patversmes. Tālumā redzama fazānu mītne, kas pārvilkta ar tīkliem, paši fazāni gan nav manāmi, jo ir paslēpušies garajā zālē, ko nav iespējams nokopt, jo pašlaik tiek perēti mazuļi. Apciemojums ir pilns pozitīvu emociju un bērni katrs tika pie mīļtrušādai!

Tālāk ceļš veda uz Madonu, kur nopirkām kazas siera bumbas un ievācām mazliet vēl informācijas Tūrisma informācijas birojā. Tad devāmies gar Biksēri, kur atrodas muiža un mākslinieku veidoti objekti parkā uz Cesvaini, kur izmetām loku gan pili (iekšā šoreiz negājām, jo bijām jau pagājušajā gadā), izstaigājām parku un upes krastu, kur bija izstādīti diezgan daudz interesantu māksliniecisku vides objektu, piešķirot ainavai īpašu šarmu. Ieturējām sātīgas pusdienas.

Tālāk ceļš veda caur Tirzu, kur nesekmīgi mēģinājām atrast svētavotu, uz Lizumu, kur piestājām pie Dzirnavām, kas ir arī muzejs. Muzejs bij slēgts, bet atslēgu nemeklējām (pie muzeja durvīm bija norādītas atslēgas meklēšanas koordinātes), jo abi jaunākie ceļojuma dalībnieki bija pārlieku samiegojušies un nelietojami. Tad sameklējām Gosupes Velnu – vienīgo pieminekli Latvijā, kurš veltīts velnam! Piemineklis atrodas pašā ceļa malā, blakus krūmājiem, smuki, bet nedaudz apdrupis.

Nākamais pieturas punkts – Kāzu muzejs, kas atrodas netālu no Velēnas, iebraukšana no Gulbenes – Smiltenes šosejas. Muzejs ir privāts un ir nepieciešama iepriekšēja pieteikšanās. Muzeja ārpusē ir daudz un dažādu atribūtu/atrakciju, kuras var izmantot bērni, kamēr vecāki apskata lietas, kas interesē. Viens no interesantākajiem ārpuses eksponātiem ir kāzu –“Flinstona” auto, kas būvēts no koka un tiešām atgādina auto no multiplikācijas filmas. Mūs sagaida muzeja saimniece, kas laipni izrāda savu kolekciju, papildinot to ar jauku stāstījumu. Eksponāti ir dažādi – gan plakāti, gan mičošanas tērpi, gan kāzu avīzes, dziesmu lapiņas, kleitas un senākas kāzu bildes. Nepieciešamības gadījumā topošajiem vedējiem ir iespēja smelties idejas kāzu organizēšanai un atrakcijām kāzās.

Tad devāmies uz Gulbeni, kur apskatījām veco stacijas ēku kompleksu un mazo bānīti. Pamielojāmies ar vietējās Beķerejas gardajām maizītēm un pīrādziņiem. Apskatījām pilsētas parku, kurā mīt strūklaka ar Gulbjiem.

Tālāk ceļš veda uz Stāmerieni. Vecstāmerienā aplūkojām pili, izmetām loku pa pils parku, aizklīdām līdz pareizticīgo baznīcai, kurai vienīgajai Latvijā baznīcas krusti, kas atrodas ārpusē, ir rotāti ar dabīgiem kalnu kristāliem, kas saulē skaisti lauž gaismu. Blakus paveras jauks skats uz Stāmerienes ezeru. Izstaigājušies, braucām uz naktsmājām – viesu namu Ziedugravas, kas arī atrodas Pogas ezera krastā. Viesu nams ir ne tikai viesu māja, bet arīdzan kempings (tiesa, vēl tikai topošs) un ir iespējams izmantot telšu vietas. Vakarā uzspēlējām bumbu, baudījām burvīgu, siltu vasaras vakaru ezera krastā. Tiesa, laiks bija pietiekami vēss, lai tomēr nepeldētos.

No rīta nomazgājām mutes, pabrokastojām un devāmies uz Balviem, kur apskatījām Lāča dārzu ar akmens krāvumiem un rotājumiem, izbaudījām parkā esošās mazās saliņas burvību! Aizgājām līdz muižai (kas tagad ir skola) un pamielojām acis muižas dārzā, kas burvīgi smaržoja pēc liepziediem. Bijām iegriezušies arī Balvu tūrisma informācijas birojā, ko gribas atzīmēt, jo tur satikām ļoti pretimnākošus ļaudis!

No Balviem ceļš veda caur Rekovai uz Balkaniem, kur apmeklējām Balkanu dabas taku un muzeju (muzejs ir privāts, daļa no dabas takas pieder pašvaldībai). Sākotnēji no Balviem sazvanot muzeja īpašnieci, viņa teicās, ka nebūs uz vietas, tomēr mums bija patīkams pārsteigums, ka tomēr viņa bija atnākusi mūs sagaidīt. Tikām laipni izvadāti pa dabas taku (tiesa īsāko no tām, tā lai mazākajam ceļotājam nebūtu par grūtu un takas garums bija nepilnu 1 km garš), tur mums parādīja tā saukto nogrimušo baznīcu – vietu kur kādreiz esot stāvējusi baznīca, bet tā esot iebrukusi zemē (saskaņā ar vietējām teikām). Vai tā ir vai nav – protams var tikai minēt, bet šobrīd šajā vietā ir izveidota maz mazītiņa baznīciņa gravas dibenā, ar savu zvanu. Teika vēsta, ka katru gadu lieldienās varot dzirdēt vecās nogrimušās baznīcas zvanus zvanām, ja pieliek šajā vietā ausi pie zemes. Tad turpinājām ceļu pa dabas taku, kurā izvietotas vietējā mākslinieka koka skulptūriņas. Nonācām pie piemiņas ozola, kurš stādīts enerģētiskā vietā. Ap muzeju iekārtoti skujeņu stādījumi – šobrīd ir ap 70 dažādu skujeņu veidi. Blakus mājai ir iekārtots “saules” dārzs – mācību taka, kas vairāk domāta skolniekiem dažādu garšaugu, augu – kaitēkļu apkarotāju, ārstniecību augu iepazīšanai. Iepriekš laicīgi piesakoties apmeklētāji tiek cienāti ar dažādām zāļu tējām. Ieeja pret ziedojumiem.

Turpinājām Viļakas virzienā, kur atradām pusdienošanas vietu – kafejnīcu bāru blakus vietējai viesnīcai, ar laipnu un ātru apkalpošanu gan šī vieta neizcēlās, pārdevējai svarīgāk šķita nepalaist garām kārtējo seriālu. Šī pilsētiņa izcēlās ar daudzviet sastaptajiem zirgu pajūgiem, kas šķiet aktīvi tiek izmantots vēl šobaltdien kā satiksmes līdzeklis.

Nākamais mūsu ceļa mērķis bija Alūksne, pa ceļam meklējot liepu audzi, kas bija iezīmēta kartē, bet tā ar neatradām- kas zin vai pietiekami labi nemeklējām, vai bija izcirsta, vai arī karte nebij gana precīza. Alūksnes apskati sākām ar vecumvecajām pilsdrupām, kas atrodas uz pussalas Alūksnes ezerā. Pilsdrupu vidū tagad ierīkota estrāde. Pussalā notika aktīva gatavošanās motorlaivu sacīkstēm, kas bija paredzētas nākamajā dienā. Izstaigājušies nolēmām iestiprināties pie ieejas pussalā esošajā kafejnīcā, kurai nebij ne vainas, ja vien neskaita pārlieku lēno apkalpošanu, ko skaidroja ar lielo apmeklētāju skaitu, kas gan nebija manāms, jo aizpildīta bija vien apmēram trešā daļa no kafejnīcas.

Tālāk devāmies uz Vēstures un novadpētniecības muzeju, kurš atrodas jaunās pils ēkā. Muzeja ekspozīcija bija ļoti nabadzīga un stāstījums neinteresants. Pēc tam apskatījām pils parkā esošās mazās arhitektūras paraugus – tējas namiņu, obelisku, kapenes. Ar auto aizvizinājāmies uz otru ezera pusi – līdz tempļa kalnam, no kura paveras skaists skats uz pilsētu. Mazais ceļotājs bij sajūsmā par ripināšanos no gana stāvā kalna nogāzes. Apskatījām arī saules tiltu. Dienas noslēgumā mums bija sarunāta vizīte pie podnieka Puzuļa Racupkalnā netālu no Alūksnes. Podnieks laipni izrādīja un izstāstīja, kā arī demonstrēja trauku gatavošanu uz virpas, bija īss ievads māla ieguvē un sagatavošanā, kā arī parādīja cepli, kurā tiek apdedzināti trauki. Ceplis tiek kurināts ar malku, tā sakurināšanai vienā reizē izmanto aptuveni trīs sterus malkas un apdedzināšanas process iet 10-12 stundas. Pēc tam katram bija iespēja izmēģināt trauka pagatavošanu uz virpas, ko mēs arī izmantojām. Tā kā maz ticams, ka atgriezīsimies gana drīz šai pusē, pagatavotos darbiņus paņēmām līdz! Arī meituks izmantoja iespēju kārtīgi izķēpāties ar mālu – pēc savas iniciatīvas mēģinot pagatavot māju ar skursteni – vismaz tā mazā māksliniece nodēvēja savu darbiņu. Kā pateicību par šo iespēju nopirkām podnieka gatavotu krūzi, jo naudu no tik mazām grupām viņš neņemot. Pēc podnieka ieteikuma aizdevāmies līdz Indzera ezeram, kas īpatns ar to, ka ir iespēja uzbraukt ar auto uz pussalas, ir iespēja izpeldēties vietējā peldvietā. Vietējie uzskata, ka ezerā ir ļoti tīrs ūdens. Bija pienācis vakars un laiks doties uz nolūkotajām naktsmājām netālu no Apes. Par naktsmājām tika izvēlēta brīvdienu māja Jaunvosi, kuru apsaimnieko ārkārtīgi laipna saimniece, bet īpašnieks ir ārzemju latvietis. Lai māju būtu vieglāk atrast – ceļa malā ir novietota priežu gulta dabīgā lielumā. Mājas apsaimniekotāja pati bija devusies uz līnijdeju festivālu, bet bijām sarunājuši veidu kā tikt pie mājas atslēgām. Mājā mūs sagaidīja mīļi iekārtotas istabiņas, vanna un siltais ūdens, kā arī virtuve, kas viss bija mūsu rīcībā. Mājas sētā ir ierīkota pirts, kas ir ievērības cienīga ar to, ka ir ierīkota vecā padomju laika kravas automašīnā.

No rīta pirmais apskates objekts bija Grūbas HES un Vaidavas upes krasta atsegumus, kas atrodas vēl pirms pašas Apes pilsētas.

Tad devāmies uz Api, kur aplūkojām Raganu klintis, kurās savas dzīvesvietas ir ierīkojuši putniņi. Devāmies meklēt dižvītolu, kārtīgi izstaigājāmies pa pļavu, bet tā ar neatradām, jo bijām aizdevušies ne uz to pusi (pietrūka norāžu vietā, kur celiņš sadalījās). Pēc tam ar automašīnu piebraucām pie dižvītota no otras puses, kā izrādījās ar kājām ko iet bij palicis pavisam maz pirmajā pastaigā. Izmetām loku gar veco muižu, kur tagad atrodas veco ļaužu pansionāts un devāmies tālāk.

Gaujienā izstaigājām muižas ansambli, izstaigājām parku, apskatījām vecās pilsdrupas pilskalnā, pavērojām jauko skatu uz Gauju. Aizbraucām uz baznīcas kalnu, tajā šobrīd gan sen kā nav baznīcas, bet tas tiek izmantots kā skatu laukums, no kura paveras brīnišķīgas ainavas.

Tad devāmies uz Zvārtavas pili, kur gida pavadībā izstaigājām pili. Savā laikā tā ir izmantota kā medību pils. Pils šobrīd tiek izmantota kā viesnīca ceļiniekiem. Tā pieder Mākslinieku savienībai. Pilī ir daļēji saglabājusies ēdamistabas iekārta un darbistabas grāmatu skapji. Savā laikā tai ir bijusi “centrālā apkure”, kur siltais gaiss cirkulējis pa mūra sienām. Istabiņās esošās gultas ir mākslinieku darinājumi kokā – gulta ar koka kaķi gultas kājgalī, gulta ar trīs pelēm baldahīna stabos, gulta – zirneklis. Pie pils apskatāmi mākslinieku darinājumi.

Tālāk ceļš vijās uz Valku pa ārkārtīgi skaistu meža ceļu. Valkā parkā apskatījām mākslīgi veidotu vējdzirnavu maketu un interesanto parka noformējumu, kur stabos sasēdināti dažādi, krāsaini, liela izmēra putnu veidoli. Aizbraucām līdz baznīcai, kuras tornis kalpo arī kā pilsētas skatu laukums, tomēr mūs sagaidīja vilšanās, jo tornī var uzkāpt vien darba dienās, brīvdienās tur tūristus neviens negaida. Cauri tirdziņam aizstaigājām līdz Latvijas – Igaunijas robežpārejas punktam, pamājām igauņiem. Apskatījām veco policijas ēku. Mēģinājām sameklēt ēstuvi, vienīgo, kuru atradām, un ko mums ieteica arī tūrisma informācijas birojā, pusaudzis izbrāķēja un atzina par nelietojamu, jāpiebilst, ka tā par spīti modernajam nosaukumam Bistro, stipri atgādināja padomju laiku ēdnīcu. Pārējās pilsētas kartē norādītās ēstuves izrādījās dabā neeksistējošas. Izmetām loku pa pilsētu ar auto, kā to ieteica tūrisma informācijas centrā. Apskatījām baznīcas, kapus, pieminekļus, estrādi un devāmies uz Rūjienu.

Pa ceļam bijām ieplānojuši apskatīt briežu dārzus, bet to saimnieku neizdevās sazvanīt, vēlāk izrādījās, ka tieši šajā sestdienā viņš uzņem pie sevis medniekus un tāpēc nebūtu prāta darbs doties briežu apskatē. Pa ceļam uz Rūjienu, Vecķārķos apskatījām pilsdrupas, pils vēl ir gana labi saglabājusies un tajās šķiet mīt bomži, bet ievērības cienīgs liekas fakts, ka šī pils ir bijusi ne tikai vienkārši uzmūrēta, bet arīdzan apmesta.

Ķārķos aplūkojām muižas kučiera namiņu, kas vienīgais ir saglabājies no muižas kompleksa un tajā šobrīd atrodas muzejs, kurš kā jau Latvijā pieklājas un ir pieņemts brīvdienās ir slēgts. Iespēju sazvanīt Ķārķu pagasta tūrisma informācijas speciālisti atmetām, jo mobilajam telefonam nebija zonas. Pats pagasta centrs un pagastmājas apkārtne gan bij smuki saposta! Naukšēnos cauri braucot cerējām uz pusdienām, bet tā ar nevienu ēstuvi neatradām. Pagasta centrā notika pagasta svētki, tomēr vismaz cauri braucot par svētkiem nekas ar neliecināja, ja neskaita uz ziņojuma dēļa izlasāmo svētku programmu, tāpēc nolēmām norises vietu nemeklēt.

Rūjienas apmeklējumu sākām ar ieteiktās ēstuves Trīs Runči meklējumiem, ko ar sekmīgi atradām pēc kartes blakus Rūjienas piensaimnieka ražotnei. Ēstuve bija mazliet dīvaina – vispirms mums atnesa rēķinu, pēc tam pēc ilgas gaidīšanas un taujāšanas tika atnests arī ēdiens, kavēšanās tika skaidrota ar lielo apmeklētāju daudzumu, bet nudien nespējām ieraudzīt apmeklētāju pūļus, jo divas trešdaļas no galdiņiem bija tukši. Lai nu kā, bet ēdiens bija tiešām gards! Pēc ēšanas izmetām loku pa pilsētu, ielūkojām izstāžu zālē, apskatījām pieminekli Tālava taurētājs un devāmies tālāk.

Jēčos vēlējāmies sameklēt alas Rūjas upes krastos, kas bija iezīmēta kartē, bet tā ar to neatradām un līdzenie krasti arī neliecināja par alu iespējamo esamību tuvumā, toties blakus Jēču pagasta padomei atradām vēl labi saglabājušos rokas ūdens sūkni, kas darināts no koka.

Valmierā piestājām izlocīt kājas, apskatījām pils drupas, mīlētāju saliņu, veco koka aptieku, parku. Lieki piebilst, ka novadpētniecības un vēstures muzejs sestdienā ap pl. 17 jau bija sen kā slēgts. Bērni bija piekusuši un domās jau sen kā mājās.

Pa ceļam uz Rīgu bijām iecerējuši piestāt Rāmkalnu Rodeļu trasē, bet tur bija ļoti daudz apmeklētāju, tāpēc šoreiz tur nepiestājām. Tā nu sestdienas vakarā laimīgi, piekusuši, bet apmierināti atgriezāmies mājās!

Pece