Cāļa atpūta

Manai Dūdiņai, kā mēs ģimenē saucam mazo Lauriņu, tas bija pirmais ceļojums. Tad vēl viņa bija pavisam maza, maziņa. Laura bija sasniegusi tikai 56cm garumu un bija 1.mēnesi veca.

Ceļojums sākās Madonā un tā galamērķis bija Jēkabpils. Nu kāds tur ceļojums, teiksiet, bet padomājiet, tik mazai Peciņai tas ir milzīgs attālums. Satuntulēta un vēl actiņām vaļā, viņa ar izbrīnu vērās vecākos, kas rosīgi sēdās automašīnā. Ceļojums varēja sākties. Meži, pļavas mijās ar ūdenskrātuvēm. Pa gaisu lidinājās putni. Nu jā tos viņa gan redzēja. Pēc pāris kilometriem, viegli iešūpota viņa ...aizmiga.

Ceļojums gan turpinājās. Redzam vecas lauku sētas, cilvēkus - jaunākus un vecākus. Te ceļa malā tirgo stādus, te atkal kāds cilvēks izmisis paceļ roku balsojot mašīnu. Pabraucam garām krustojumam uz Gaiziņkalnu. Te ir skaista vieta, labi iekopti dārzi un māju apkārtnes. Bebis čuč.

Skat, tikko pāri pārlidoja laukam pāri vanags. Tik daudz par to varētu izstāstīt, bet bebis čuč.

Tuvojamies Pļaviņu apvedceļam. Tad jau paveras lielā šoseja Rīga-Daugavpils, kas ir pilnīgi ar citu noskaņu. Te jau viss ir lielāks un plašāks. Nav vairs lauku miera un pieskaņas. Bet bebis čuč.

Tuvojamies Jēkabpilij, te mūs galapunktā sagaidīs vecmamma ar vectēvu. Bet pirms tam izbraucam visai pilsētai cauri. Manam mazajam bebim jāzina, ka tā ir mammas dzimtā pilsēta un te būtu ko redzēt - Grāfa pili, Daugavu, tiltu pāri Daugavai, jaunuzcelto autoostu, vecpilsētu, stadionu, milzīgo poliklīniku un slimnīcu.

Bet bebis čuč un es iedomājos, ka vēl jau tik daudz reizes te brauksim un būs ko manai Lauriņai ko atklāt un pastāstīt.

Bet bebis čuč. Lai izgļas, būs jauni iespaidi pie vecvecākiem. Tur it tik Jauki!

Iesūtīja Dārija