Cāļa atpūta

Pēc pārdomu brīža par to, kur pavadīt vīra atvaļinājuma dienas, Annijas ome piedāvāja atpūtu Ventspilī – Piejūras kempingā.

Nu, atlika vien rezervēt mājiņu un gatavoties ceļam. Pirmās bažas bija par to, kā deviņus mēnešus vecs bērns izturēs tālo ceļu no Rīgas līdz Ventspilij. Laiks bija samērā silts, par saulanu gan to nevarētu nosaukt. Tāpēc pārāk nebija jābaidās no karstuma mašīnā. Sagatavojuši maisu ar burciņēdienu, sulām, tēju, pamperiem, mitrajām salvetēm, devāmies ceļā. Tā kā pirmo reizi bijā izbraucienā prom no mājām uz vairākām dienām, tad liekas, ka bijām paņēmuši līdzi visu iespējamo. Pildot mašīnas bagāžniekā mantas, konstatējām, ka proporcionāli kopējam saiņu kalnam, Annija gūst pārliecinšu vairākumu.

Tātad 13.07. 10.00 izbraucam uz Ventspili pa A10 ceļu. Mazais ziņkāri vēro ceļu un ir labā noskaņojumā. Tā kā pārāk ilgi nedrīkst atrasties autosēdeklītī, skaidrs, ka pa ceļam jābūt pauzei. Nekas piemērots nebija, līdz 11.30 apstājamies pie un Usmas ezera (aptuveni 40 km līdz Ventspilij). Apbrīnojami, ka pusotru stundu Annija nosēdēja bez niķiem!

 Vecāki iestiprinājās ar otrajām brokastīm un bērns ar Nestles augļu biezeni. 12.30 iebraucam Ventspils piejūras kempingā (Vasarnīcu iela). Mājiņa ir ļoti ērta, tajā ir četras gultas divās istabās, ko sadalījām brālīgi – vienā istabā paliek ome ar vienu gultu. Otru gultu okupējam, respektīvi, pārnesam uz savu istabu. Tikai godīgi, mēs esam trīs un gultas ir trīs. Kad sastumjam kopā, bērns ir samulsumā par tādu lielu, mīkstu platību. Godīgi sakot, biju cerējusi, ka varēs iznomāt redeļgultiņu vai manēžu mazajam ceļotājam, bet šāds pakalpojums nebija pieejams. Žēl, gan.

14.00 dodamies pusdienās uz picēriju Diāna (J.Poruka un Inženieru stūris). Tā kā bijām tur iegriezušies jau pāris gadus atpakaļ, zinājām kādus ēdienus pasūtīsim. Rēķinoties ar mazo ēdāju, ēdienkartē bija arī bērnam piemērota paēdiens un šoreiz varējām iztikt bez speciālās bērnu pārtikas.

Patīkams pārsteigums – ir bērnu augstie krēliņi. Iemēģinājām parasto koka beņķīti. Samērā ērti. Mazajai jauka pārmaiņa pēc ratiem. Vēlāk, mājās atbraucot konstatējām, ka Annija ļoti daudz laika pavadīja gan sēžot, gan guļot ratos. Attiecīgi mājās gāja kā atspole, jo nebija izkustējusies kā nākas.

 Bet, nu atpakaļ pie ceļojuma. Pēc pusdienām devāmies uz vecpilsētu, pašiem bija ko apskatīt un mazais ceļotājs ratos izgulēja pusdienslaiku. Arī vakariņas ēdām turpat un paņēm ēdienu līdzi ko ieturēties mājiņā. Pirmās dienas vakars bija ļoti izdevies, sajutāmies kārtīgi atpūtušies un mūsu pilsētas bērns izelpojies svaigu piejūras gaisu.

Ka jau bijām domājuši, naktī nebija īpaši ērti gulēt, jo neesam pieraduši gulēt ar bērnu vienā gultā. Turklāt, visu laiku nemierīga sirds – jāuzmana, lai neizkrīt. Domājam, ka nākamajā ceļojumā, ja nebūs izīrējamas bērnu gultiņas, tad ņemsim savu. Tā tomēr ir ērtāk gan pašam gulētājam, gan vecākiem.

Nākamajā dienā - 14.07. gājām apskatīt Ventspili (piejūras parks, akvaparks, pludmale, mols un uz vecpilsētu). Meitņa vēl par mazu bērnu rotaļu laukumam, bet tomēr aizejam kaut paskatīties. Izrādās, ir padomāts arī par pašiem mazākajiem. Atrodam šūpolītes, kur droši var ielikt mazu nestaigātāju un kārtīgi izšūpināt. Kas tā bija par spiegšanu un smiešanos!

Vakarā aizbraucam uz pludmali un molu, kur aizejam uz skatu torni. Tētim ir ko pasvīst, kamēr uznes meitu tornī, bet meitiņai ir ko brīnīties, kad ierauga plašo apvārsni. Jūra. Vējš. Saulriets. Skaisti...

Pienācis 15.07. rīts. Garastāvoklis nedaudz sabojāts, jo nakts pagāja nemierīgi. Doma par redeļgultu palikusi pavisam uzmācīga, bet mierinājums viens – nākamā nakts jau būs mājās. Nīgrumu aizdzen svaigais gaiss un saulīte, kas kautrīgi palūr aiz mākoņu gubas. Kamēr Annija ar omi iet pastaigā, vecāki ieved kārtību mājiņā, jo pošamies prom. 11.00 izbraucam no Kempinga un ap 12.00 iebraucam Kuldīgā, kur apciemojam Ventas rumbu, ieturam pusdienas un braucam uz Rīgu caur Rendu, Sabili un Kandavu. Pēdējā ceļojuma stunda pagāja vienā kliegšanā un raudāšanā, nelīdzēja ne dienišķā tējas pudele, ne garšīgais cepumiņš. Viss, mazā ceļotāja pacietība ir izsmelta. Pietiek sēdēt autosēdeklītī un ratiņos, gribu mājās, gribu rāpot, gribu savu gultu!

 Arī mūsu pacietība līdz ar to izsīkst un spidometra rādītājs bīstami pietuvojas neatļautam ātrumam. Tomēr nē, tētis brauc uzmanīgi. Tā kā līdz mājām ar roku pasniegt, pauzi neņemam. Dalos ar Anniju – viena CD pleijera austiņa man, otra viņai. Abas klausamies Guano Apes un, brīnums, vienas dziesmas laikā bērns ir nomierinājies un iemidzis.

Pēc šī brauciena varu teikt – droši ceļojiet kopā ar mazuļiem. Tikai, lai ceļojums būtu izdevies, jāparūpējas par nepieciešamajām lietām. Proti, komforta prasības mājās un braucienā atšķiras, tāpēc jāņem talkā fantāzija un jāizskrien aptuvenajam maršrutam domās cauri jau iepriekš. Nākamreiz zinu, ka obligāti parūpēšos par guļvietu bērnam, jo bez salda miedziņa naktī arī pa dienu nav pilnvērtīga atpūta.

Ļoti liels atspaids bija jau iepriekš sagādātie burciņēdieni, jo jebkurā brīdī varējām paēdināt mazo ceļotāju ar pilnvērtīgu pārtiku un nebija jāpieskaņojas kafejnīcu ēdienkartei.

Iesūtīja Wendy