Cāļa atpūta

–Rrrrr! Errrrrr! Ņerrrr–err–er–errrrr!– īgni rūca Duksis, zobus rādīdams. Vējš šoruden bija vēss un steidzīgs, tomēr atrada brīvu mirkli arī nedarbiem. Patlaban Duksis purināja no vilnainās auss ārā garos, kutinošos vēja pirkstus. –Rrrrr!–

–Ko tu ārdies?– slinki uzjautāja Minka. Izlaidies uz akas vāka, viņš, acis miegdams, ļāva saulei sildīt kažoku, un garās melnā tērpa spalvas kā smilgas pļavā vilnījās vējā. –Vai tev slieka ausī ielīdusi?–

–Slieka!– atrēja kucēns. –Ja tik vien tās nelaimes, es jau sen būtu to atdevis raibajai Klukažai pusdienu tiesai. Slieka… Vējš, nešpetnis! Būs jāiet pie trušiem aizlienēt ausaini, vai?–

–Vējš, ko nu vējš, tas vēl ir tīrais sīkums, tici man,– prātīgi noteica Minka. Viņš bija vecs runcis un zināja šo to no pasaules, tāpēc nemaz nekautrējās reizumis pamācīt Duksi. –Šis vēl ir silts un mīlīgs. Kad koki paliks pliki kā sētas stabi, tad tik tu vēju redzēsi! Tad tas ies kaukdams un gaudodams tā kā tu, kad iever asti kūtsdurvīs. Un auksts tas būs, brr, kā viena nediena…–

–Ej nu,– Duksis neticēja, –pliki koki?! Kas tad šiem par pirti gaidāma?– Un viņš laida vaļā skanīgus kucēna smieklus. Pliki koki ar milzu dvieļiem pār plecu un ziepjainiem sūkļiem – tas tik būtu cirks!–Un nemaz nesmej, auša,– Minka drusciņ īgni aizrādīja. –Ja netici, pagaidi vēl nedēļu vai divas, tad redzēsi pats. Domā, viņi ilgi šitādās klaunu drānās dižosies? Nekā, jefiņ, tās viņi aiz tīrajām bailēm uzģērbuši. Zina, kas gaidāms, tāpēc nu ālējas. Laikam cer, ka tā ziemu aizbiedēs.

–Duksis notupās uz pakaļķepām padomāt. Minka parasti nemānījās, bet kaut kam tādam bija pārāk grūti noticēt. Duksis paņēma zobos raibo gumijas bumbiņu un izlikās to sparīgi dzenājam pa pagalmu, bet patiesībā uzmanīgi pētīja kokus. Skaisti viņi bija kā Annele, kad tā apģērbj kuplo kleitu un iet kopā ar mammu uz pilsētu. Bet Minka teica – klaunu tērpi! Vai viņš nav netaisns? Nu, Duksis jau nu neredzēja nekā klaunīga šajā koku svinīgumā, tāpēc pagriezās, lai ietu pie Minkas izteikt savu milzīgo nepiekrišanu viņa domām. Bet tad piepeši no lielās liepas kā tauriņi nolidoja trīs koši dzeltenas lapas, un Duksis apstājās pussolī. Tā… Minkam tomēr būs taisnība?

Suns satvēra mutē dzeltenās lapas un domīgi piegāja pie akas.

–Minka, klaušieš, taš jau ir šāčieš?

– Duksis noprasīja runcim tieši un skaidri, nokritušās lapas kā svarīgu pierādījumu no mutes neizlaizdams.

–Ko?!? Ak tu, jā, ko tu te šļupsti, ar pilnu muti runāt ir nepieklājīgi!– lai noslēptu, ka satrūcies no negaidītā jautājuma, uzbārās kaķis. Duksis uzmanīgi piespieda vēja pluinītās lapas ar ķepu pie zemes:

–Piedod! Es prasu, vai tas jau ir sācies, nu, koku izģērbšanās?–

Minka samiedza acis, laiski uzgrieza otru sānu saulei un piekrītoši iemurrājās. –Bet kāpēc?– suņuks iepleta brūnās acis vēl apaļākas. –Kāpēc tā notiek, Minkiņ?–Minka nopūtās. Ej nu tagad izskaidro vienam šmurgulim desmit minūšu laikā visu pasaules uzbūvi!–Kā lai tev saka… Tā notiek. Katru gadu pēc kārtas. Vispirms ir pavasaris, kad no pumpuriem, tik lieliem kā Klukažas brokastu graudi, šķiļas lapas. Apmēram tāpat kā viņas cālēni, tikai lapas ir gaiši zaļas un nečiepst kā apdullušas, kā apdulluši čiepst visi prātīgie un cienījamie putni. Neprasi, kāpēc, varbūt atceras bērnību. Tad ir vasara, kad viss ir pilnā kārtībā: zāle ir zaļa, putni ķer mušas, lapas dod ēnu, saule silda labāk par mūrīti. Tad nāk rudens, un iestājas juceklis – koki izmālējas kā jocīgi, zem ābeles vairs nevar gulēt, jo tā mētājas ar smagiem, cietiem āboliem, cilvēki kļūst aizņemti, kašņājot zemi kā vistas, vējš paliek aizvien aukstāks un spēcīgāks, tad koki izģērbjas un saule ne vienmēr silda. Un beidzot ir ziema, kad atkal ir kaut kāda nebūt kārtība: nekur nevar tikt, jo ir sniegs, nu, tāds kā Klukažas dūnas, tikai auksts, mūrītis silda labāk par sauli, jo saulei izauguši zobi, cilvēki ir nesteidzīgi un laiž mūs istabā…––Nu vai zini! Saule ar zobiem! Un aukstāka par mūrīti!– nenovaldījās Duksis. Tas nu bija pārāk neticami.–Un kurš neticīgais man atnesa šitās sažļembātās liepas lapas?!– Minka sparīgi uzsita ar ķepu pa suņa zobu sacaurumotajām zeltainajām sirdīm, un kucēns domīgi nokāra ausis. –Redz, kāds zeperis, domā, tev vienam var būt zobi? Pagaidi, pagaidi, pienāks ziema, saule spīdēs, bet deguns sals, tad manīsi. Kad ir ziema, tad dienā kož saule, bet naktīs mēness, tici tu tam vai netici, draudziņ.–No liepas nolidoja vēl dažas zeltainas lapas. Dukšelis domīgi vēroja, kā tās planē, virpuļodamas ap savu kātiņu, un rauca pieri. Zobaina saule, ko neteiksi!–Klau, runci, bet tad jau mēnesim arī ir zobi, ja?– iejautājās kucēns, galvu uz ķepām nolicis.–Nu… tā sanāk,– nepārliecināti teica Minka, ar bažām gaidīdams nākošo jautājumu. Nerimša kāpēcītis, vai tad Minka kāds suņu skolotājs, vai?–Tad ko viņi abi ar sauli ēd? Mākoņus? Un kāpēc viņiem zobi ir tikai ziemā, vai tad vasarā viņi neko neēd?––Ak tu… mūžs!– smagi nopūtās runcis. –Kā tu domā, vai es esmu bijis debesīs, vai? Vai tu man spārnus redzi?––Nu, bet kā tad tu zini, ka saulei ar mēnesi izaug zobi?– neatlaidās Duksis. Šo lietu vajadzēja noskaidrot līdz galam.–Es dzirdēju, kā saimniece saka Annelei, ka ziemas saule ir zobaina. Tu domā, ka saimniece mānītos? Un es pats arī zinu, ka reizēm ziemā deguns sāp. No kā tad vēl, ja ne no tā, ka tiek sakosts?––Jā, saimniece nemānītos vis,– piekrita Duksis, –ja viņa saka, ka man jābeidz blēņoties, lai nedabūtu pa asti, tad tā ir tiesa…–Tobrīd pagalmā izskrēja Annele, rūtainu rudens jaku ciet pogādama. Strauji noglāstījusi kucēna pakausi un runča sānu, viņa metās uz kaimiņu pagalma pusi.–Marijas tant, Marijas tant, Pēcītim šonakt izlīdis pirmais zobiņš!– meitene sauca pilnā kaklā, un Duksis ar Minku zīmīgi saskatījās.

–Nu, ko es tev teicu,– paziņoja Minka, –ziema nāk! Visiem pēc kārtas aug zobi.

–Duksis piekrītoši pamāja un slepus aptaustīja degunu. Kaut nu tā ziema būtu īsa!…

Iesūtīja Elza