Cāļa atpūta

Mazajam puisim Artūram pēc mēneša būs 2 gadi. Viņam ļoti patīk klausīties stāstiņus par saviem paša piedzīvojumiem. Tos stāstām bieži, un Artūrs pats izdomā, par ko tad būtu jāstāsta tālāk. Vārdiņi puisītim lielākoties ir savā valodiņā – gan skaņās, gan žestos. Tā kā mamma runā latviski, bet tētis – krieviski, ne tik viegli vienmēr saprast, kas gan tas ir par vārdiņu. Bet pasakas klausīties un stāstīt mums patīk. Nu, apmēram šādi:

Vakars… Aiz loga satumst. Lielā piena pudele jau sasildīta, uz spilvena nolikts mīļākais knupis un lupatiņa, uzvilkta pidžama ar lācīšiem. Dienas nogurums dara savu, un mazais Puisis beidzot ir ar mieru doties uz čučumuižu…. Sākumā – lielajā gultā, ar piena pudeli rokā ieritinājies blakus tētim. - Mammāā! Ā-a-a! (Mammu, nāc gulēt! – rāda ar rociņu uz brīvo vietu blakus)- Labi, zaķi, ejam čučēt. Kādu pasaciņu tev stāstīt?- Uhrrrr…- Par lāčiem?- Iiiij!! (jā!)- Kā meitene apmaldījās un nokļuva lācīšu mājiņā?(purina galvu – nē…)- Kā mēs ar Lāci ceļojumā gājām?- Iiiij!! (jā!)- Nu, tad klausies…. Reiz Artūrs aizbrauca uz dārzu…- Baba!- Jā, dārzā dzīvoja vecmamma…- Shhhh!- …un vectēvs.- Papa!- Jā, Artūram līdzi bija tētis…- Mama!- …mamma- Uhrrr!- …un Lācis. Lācim bija jāiet gulēt pusdienlaiks…- Ā-a-a- bet Lācis negribēja iet gulēt…- Āāāā!- Jā, viņš sāka raudāt un teica: es jau trešo reizi esmu dārzā, bet vēl ne reizes neesmu bijis ārā! Tas nav godīgi, es tikai sēžu mugursomā vai uz palodzes, es arī gribu iet ārā! «Labi,» Artūrs teica, «ja jau tu, Lāci, tā gribi iet ārā, tad arī iesim. Iesim ceļojumā. Ļoti, ļoti, tālu»…- Ūūū! (ļoti!), čuha-čuha (vilciens)- …«jā, līdz vilcienam», teica Artūrs, un viņi gāja ārā. Vispirms Artūrs saģērbās – uzvilka bikses, jaku, zābakus, (rāda uz galvu) uzvilka cepuri.- Papa!- Jā, Artūrs paņēma līdzi tēti…- Mama!- …un mammu…- Uhrrr!- … un Lāci, un viņi gāja lielajā ceļojumā.- Ņaņņa! Vispirms viņi satika Kaķi. Kaķis dzēra pienu (Pim!) un prasīja: «Lāci, Lāci, kur tu iesi?». Bet Lācis teica: «Es iešu staigāt, tālu, tālu…»- Ūūūū!- Jā, ļoti tālu. Un Lācis gāja. Viņš ieraudzīja dobē puķes (Puika ievelk gaisu), un uzreiz skrēja tās pasmaržot. Pēc tam viņš ieraudzīja, ka dārzā zied kartupeļi. Lācis teica: «Skat, re, kur puķes!» un gribēja skriet tās smaržot. Bet mēs teicām : «Ak, Lāci, tie taču kartupeļi!» «Kartupeļi taču ir virtuvē uz šķīvja, kas tos ieracis dārzā?», jautāja Lācis. «Nē, Lāci, kartupeļi vispirms aug dārzā, un tikai tad tiek uz šķīvja!» «Ak, tā,» noteica Lācis, un gāja tālāk. Tad viņš ieraudzīja peļķi.- Pļi! (peļķe!) Ūūūū!- Jā, ļoti lielu! Un Lācis uzreiz gribēja skriet peļķē iekšā.- Nju-nju! (krata pirkstu)- Jā, Artūrs teica: «Pagaidi, Lāci, neskrien peļķē un netaisi pļuki-pļuki, jo tev nav kājās gumijas zābaku!» - Kājiņa!- Jā, kājiņās nav zābaku.. Lācis teica: «Nu, labi, tad es lasīšu akmeņus…» - Kam! (akmens, Puika ar rociņu met iedomātos akmentiņus) - … «un metīšu tos no tiltiņa upītē.»- Un Lācis gāja uz tiltiņu. Pa ceļam viņš ieraudzīja Gliemezi…- Mama! - … un atdeva mammai. Bet mamma Gliemezi aizsūtīja prom zālītē un teica, lai viņš nenāk mūsu dārzā un neēd puķes.(purina galvu – nē, lai gliemezis nenāk…) - Baba!- Vecmamma? Ko darīja vecmamma? Viņa taču palika mājās?- Baba!... Baba! (paliek drusku dusmīgs, ka mamma nesaprot) - Taurenītis?- Iiiij!! (jā! – ļoti priecīgi). Baba! («babočka»)- Jā, Lācis ieraudzīja Taurenīti, un prasīja: «Kas tā par puķi tur lido?». Mēs atkal smējāmies un teicām: «Lāci, tā nav nekāda puķe, tas taču taurenītis..» Un gājām tālāk. Pie upes Lācis satika… ko Lācis satika?- Kua-kua! - Vardi? Nu, ja, Vardi! «Sveika, Varde,» Lācis teica, «Es eju staigāt. Tālu, tālu! (Ūūū!). Līdz vilcienam! (čuha-čuha! Pīī!). Jā, vilciens teiks: Pī! (Dimm!) Un vilcienam būs dūmi. (Ūūū!) Jā, lieli, dūmi!» «Labi, Lāci, atā, atā!» (Puika māj ar roku) Un Lācis gāja tālāk. Tad Artūrs teica Lācim, ka aizvedīs viņu pie Suņa.- A! A! (suns!)- Bet suņa pagalmā nebija…- Am! Am! (ēst!)- Jā. Laikam viņš sēdēja istabā, skatījās televizoru un ēda desu… Lācis drusku sabēdājās, ka nesatiks Suni, bet tad Artūrs viņu apsolīja aizvest pie autobusiņa (Rrrrrr!), kam ir tikai trīs riteņi. Un viņi aizgāja apskatīt autobusu. (Puika pieliek plaukstu acīm priekšā). Autobusiņš bija noslēpies? Nu, jā, bet Artūrs un Lācis viņu tomēr atrada.(Iiiij!! -jā!) Artūrs teica, ka tagad viņi varētu iet mazliet pastaigāt pa mežu, bet Lācis jau bija piekusis un teica, ka ies mājās gulēt.- Mājiņa!- Visi pagriezās un gāja atpakaļ – gar autobusu, Suni, Vardi, Gliemezi, Tauriņu, peļķi…- Kam! (akmens! – bet jau ļoti klusu… ).- Jā, viņš iemeta upē dažus akmentiņus, tad iegāja dārzā, pasmaržoja puķes, parunāja ar Kaķi, un tad gāja mājiņā gulēt. Artūriņš apgūlās viņam blakus, aizvēra actiņas (arī pašam stāstniekam actiņas jau miega pilnas, tukšā piena pudelīte noripojusi tētim pie auss..), un mamma sāka dziedāt viņiem dziesmiņu par zvaigznītēm…..

Pēc pirmā pantiņa lielais Lāča pavadonis un stāstu sacerētājs jau šņāc – pagriezies uz sāna, kājeli uzstutējis tētim uz muguras… Lupatiņa uzmesta degunam, knupis reizēm apmierināti nočāpst… Miega pele savu vezumu atvilkusi – vēl tikai šī vakara pēdējais ceļojums mammas rokās uz savu gultiņu…

Iesūtīja leduslācis