Cāļa atpūta

No angļu valodas iztulkoja Inguna

Dzīvoju es vietā, kur esmu pavadījusi visu savu mūžu. Patiesībā esmu bijusi te no brīža kad piedzima mana mamma. Mana māmiņa ir kāds, ko vēl neesmu satikusi ārpusē. Vienmēr, kopš viņai bija kādi 12 gadi, esmu noskatījusies kā manas olšūnu māsiņas atstāj mājīgo olšūnas apmetni. Tas ir apbrīnojami, tiešām, skatīties kā viņas aiziet viena pēc otras. Sākumā viņas nobriest un izaug lielākas, tad viņām ir jātiek ārā caur olnīcas sieniņu lielajā ceļā. Tas tiešām ir patiesi skaisti.

Tikmēr es sēžu, ieligzdojusies ar vēl dažiem simtiem tūkstošiem citu tieši tādu kā es. Esmu dzirdējusi, ka ir vēl viena mājiņa, otrā pusē, piepildīta ar mums. Katru gadu, mēnesi pēc mēneša es gaidu savu kārtu. Kad kādai no mums ir tā laime tikt līdz olnīcas sieniņai, tai tiek iemācītas gudras mācības, pirms tikt sūtītām prom nezināmajā. Viņas vienmēr aiziet ar cerību atrast kaut ko. Es pacietīgi gaidu savu laiku. Beidzot dzirdu savu mammīti runājam par bērniņu. Mēs visas kļūstam satrauktas – jo tas ir mūsu mērķis – kļūt par viņas bērniņu. Katra no mums alkst un lūdzas un grib šo iespēju. Bet tikai viena ir izredzētā. Tā viena olšūna pēc otras atstāj mūsu mājiņu un ar katru mammīte kļūst arvien nepacietīgāka gaidot bērniņu, kas tā arī netiek ieņemts. Es tikai pie sevis brīnos, kāpēc olšūnas, kas līdz šim atstājušas māju, nedara savu darbu.

Beidzot! Tā diena ir pienākusi, un es esmu izvēlēta doties nezināmajā. Ar kvēlu vēlēšanos dodos ceļā līdz sienai, jūtot kā piebriestu ar katru soli tuvāk brīvībai. Pēkšņi pie sienas mani apšļāc folikulu stimulējošs hormons. Tas palīdz man pieaugt vēl un dod man zināšanas. Es uzzinu, ka, ja man izdosies izlauzties ārpus sienas, man jādodas garā tunelī un tur jāgaida savu tētuku, kas apaugļos mani. Es viņu pazīšu brīdī kad ieraudzīšu, un man būs jāļauj viņam iekļūt manī.

Skatos uz sevi, esmu augusi un augusi un mani aptver brīnišķīgs apvalks, kāda man nebija iepriekš. Tas hormons man tiešām palīdz kļūt stiprai. Beidzot notiek tas, ko esmu gaidījusi visu savu mūžu. Es caursitos sienai lai dotos tumšā tunelī, klātā ar sīciņiem matiņiem, kas palīdz man pārvietoties lēni un pārliecinoši. Man prātā ir tikai viena lieta kad es atstāju aiz sevis savu māju.

Sākumā jūtu spazmas tunelī un tad redzu kaut kādas neskaidras aprises sev priekšā. Tas ir viņš! Es pazīstu viņu, jo viņš paskatījās tieši uz mani, peldot ar visu savu spēku. Mans tētuks ir beidzot atnācis lai apaugļotu mani! Es iekārtojos ērtāk gaidot sēklu, kas mani aizvedīs citā dzīvē. Tētis tuvojās ar saviem draugiem. Jūtu ka viņš baksta manu sieniņu tāpat kā daudzi citi. Es kļūstu mīkstāka tikai viņam, kad viņš izurbj sev ceļu cauri manam ārējam apvalkam.

Brīdī, kad viņš ir ielauzies manī, es izplatu sev apkārt šķidrumu, kas attur viņa brāļus no ielaušanās manī kopā ar viņu. Tad notiek vislielākie brīnumi. Es sāku dalīties. Sākumā esmu 2 tad 4 tad 8 tad jau tik daudz, ka pazaudēju skaitu. Lēnām dodos ceļā uz otru tuneļa galu. Kā es kūleņoju un peldēju, atstājot olnīcu, manās atmiņās kļūst par tālu un neskaidru notikumu, kad esmu tuneļa galā. Maigi tieku virzīta cauri lielajai izejai milzīgajā plašumā, pazīstamā ar nosaukumu dzemde.

Beidzot piepēldu pie skaistas, siltas un mīkstas vietiņas, kurā ērti iekārtojos. Tad pamazam no manis top pavisam cits veidols. Sākumā izskatos kā gara tieva caurulīte, sašķelta galā, bet tad man sāk veidoties galva, ķermenis un rociņu un kājiņu aizmetņi. Manas atmiņas par laiku, kad biju olšūna, izgaist un es arvien vairāk izzinu savu tagadējo mājvietu. Kaut kas manī sāk radīt troksni – tuk, tuk, tuk. Tas ir pastāvīgs. Kad manai mammītei uz puņča tiek uzlikta kaut kāda ierīce, šī skaņa ir dzirdama visapkārt istabā. Un viņa raud. Es varu to sajust.

Manas pukstošās sirsniņas sitieni kļūst arvien spēcīgāki un spēcīgāki ar katru aizejošo dienu. Es piepildu visu savu jauno māju. Kustinu rokas un kājas. Apartamenti ir pašauri, bet es tik augu un augu. Līdz vienu dienu, pēkšņi, man ir nepārvarama vēlēšanās izlauzties ārā no mājīgā kaktiņa. Jūtu kā spiežos uz priekšu, jūtu milzīgu spiedienu uz savu galviņu. Dzirdu savas mammītes klusinātus raudienus un kustos uz priekšu.

Spiežoties cauri pavisam šaurai vietiņai, mans prāts atgriezās atpakaļ, citā vietā, vietā kur reiz dzīvoju. Miglaini atceros kā reiz biju olšūna, kas dzīvoja olnīcā. Knapi atceros kā augu un izlauzos brīvībā, kā ceļoju pa tuneli, kurā satiku savu tēti. Un tik pat ātri, kā es atcerējos, es aizmirsu.

Pēkšņi es tieku saspiets un izeju ārā no savas mammītes spilgtā gaismā. Manas plaušas ir spiestas elpot. Tur es satieku savus raudošos vecākus. Viņu smaidi ir līdz pat ausīm. Tad dzirdu saucienu: Tas ir zēns! Jaunas izjūtas, jaunas lietas, mana dzīve mainās. Bet joprojām kādā mana prāta nostūrītī es vienmēr atcerēšos ka reiz es biju olšūna.