Cāļa atpūta

Pieneņu pūkas lēni lidinājās virs akas, dārza celiņiem un krūmiem, nesteidzīgas vēja pūsmiņas dzenātas. –Izskatās pēc sniega,– domīgi teica Duksis. –Ko tu saki, Minka?– Minka neteica neko. Viņš gulēja uz akas vāka, pagriezis saulei kreiso sānu un piesedzis ar ķepu degunu, lai vējš neiedomātos ieblēņot kādu pūku nāsī. –Ei! Minka?– Duksis uzstāja. Runcis negribīgi pavēra plakstos šauru spraudziņu un zaļgi paglūnēja uz šuneļa pusi. –Kas ir?– viņš ne īsti norūca, ne īsti nomurrāja. Miegs nāca kā ūdens, un suns ar savu špetno ziņkārību traucēja kā blusa kažokā, bet saule sildīja tik mīļi, ka labsajūtai īsts kaitējums vēl nebija nodarīts. –Izskatās taču pēc sniega, vai ne?– Duksis atkārtoja, ar ķepu gaisā maisīdams pieneņpūkas. –Mhrrrmnnn…– teica Minka, apmezdamies uz otra sāna. Lai saule pasilda otru ausi, kreisā jau tīri vai kvēlo. Melns kažoks ir melns kažoks… –Minka!– Duksis necienīgā kārtā iebakstīja gulētājam ar ķepu sānā, un runcis zibenīgi atvēra apaļas acis ar šaurām šauriņām zīlītēm: –Nu jā, jā, jā, izskatās! Tikai šis nav auksts, uz deguna nekūst un nāk no zemes, nevis no mākoņiem,– viņš asi noskaldīja. –Vēl jautājumi ir?– –Ūja, cik tu īgns!– Duksis izbrīnījās. –Ko tu skaisties tik skaistā dienā? Saimniece tev pienu aizmirsa ieliet, vai?– –Man nāk miegs,– pielaidīgākā tonī noteica kaķis, ritinādamies kamolā. –Nav joks pusi nakts peles uzvaktēt. Veselas trīs nomedīju,– pēdējais vārds pārvērtās garšīgā žāvā, un Minka ar nopūtu aizvēra acis. –Jocīgi,– Duksis apsēdās uz astes un pakasīja ar pakaļkāju ausi, –kāpēc šīs tev naktī jāķer?– –Tāpēc, ka viņas naktī iet uz saimnieku virtuvi un pagrabu ēst,– galvu nepagriežot, nomurkšķēja Minka. –Ej nu,– šunelis nogrozīja galvu. –Un kāpēc viņas naktī neguļ? Sugas bezmiegs?– –Tev jau arī naktīs māja būtu jāsargā, nevis jāguļ uz abām ausīm, krācot kā traktoram,– uzboza spalvu kaķis. Suņa pļāpība nemanāmi bija aizbiedējusi miegu. –Nu, es vēl esmu maziņš,– samulsis taisnojās Duksis, –pat saimniece tā saka, ka es vēl tikai izaugšot par sargu. Tomēr es jau tagad guļu vieglā miegā, dzirdu, ja kāds apkārt dauzās!– –Vai tu re, ko?– Minka zobgalīgi paglūnēja pāri ūsām. –Viņš dzirdot, sargsuns tāds! Neesmu ievērojis. Naktī es varētu tev asti nobradāt, bet tu diez vai pamostos.– –Kā tev nav kauna tā pārspīlēt!– Duksis šķita apvainojies. –Ja es tevi neapreju, tad tikai tāpēc, ka esmu prātīgs un sen jau pazīstu tavu smaržu.– –Nu nedusmojies, nedusmojies,– Minka uztrausās sēdus un vērīgi palūkojās sašļukušajā kompanjonā. –Var jau būt, ka es pārspīlēju. Man vienīgi ļoti gribas gulēt, tikai izskatās, ka neizdosies, tāpēc arī es esmu…– –Nejauks īgņa,– runča vietā pabeidza kucēns, tomēr izskatījās atmaidzis. Minka ķērās pie kažoka uzpošanas. Kādu brīdi valdīja klusums. –Minka?– Duksis ierunājās. –Nu?– runcis uzmeta viņam skatienu. –Klausies, bet kāpēc tās peles naktī neguļ?– –Ak tu mūžs, Duksi! Vai tiešām tu neko neesi dzirdējis par nakts dzīvniekiem?– kaķis sastinga ar paceltu ķepu, uzmanīgi skatīdamies kucēnam acīs. Tas sakautrējies nodūra purnu. –Nu ko, klausies un iegaumē. Ir tādi dzīvnieki, kuri guļ naktī. Klukaža, piemēram, un viņas cālēni jau puskrēslā neko neredz un iet gulēt. Bezdelīgas, vāveres, vanagi, vardes, Marijas tantes kaza – viņi visi guļ naktīs.– –Kā jau normāliem lopiņiem pieklājas,– piebilda Duksis, bet runcis nošūpoja galvu: –Un ir tikpat normāli dzīvnieki, tādi kā es, kuri guļ dienā, lai paliktu nomodā naktī.– –Tādi kā tu?!– Duksis samulsa. –Nu ja, kā es. Es ļoti labi redzu nakts tumsā, daudz, daudz labāk nekā saimniece vai Annele. Tāpat arī peles, žurkas, pūces, zebiekstes, sikspārņi… nu, tādu, kuri redz tumsā, ir ļoti, ļoti daudz.– Duksis skatījās uz melno runci kā pārakmeņojies, kustējās tikai garie spalvu kušķi uz skausta, kurus vilnīja maiga vējpūta. –Tu saki, daudz?– viņš beidzot izmocīja, un Minka pasmaidīja. –Nu re, manīgais sargs, kādi tev pārsteigumi! Kāpēc tad saimniekiem vajadzētu nakts sargu, ja visi naktīs gulētu? Nu, neuztraucies, neuztraucies, ne jau visiem, kuri naktīs neguļ, ir ļauni nolūki,– teica runcis un atkal pievērsās sava kažoka uzpošanai. –Pagaidi, Minka!– spēji iesaucās kucēns. –Ja jau es esmu sargs, tad kāpēc es neesmu, nu, kā tu tur teici, – nakts dzīvnieks? Ja jau man jāsargā māja no tiem, kuri naktīs ir nomodā? Man taču arī jābūt tādam kā tu!– –Jābūt,– runcis piekrita. –Bet pagaidām jau tu vēl naktīs guli, vai ne? Sāksi tumsiņā vērīgi skatīties un ausīties, būsi nakts dzīvnieks.– Duksis apgūlās blakus akai un nolika galvu uz ķepām. Tā, viņš domāja, tagad man jāguļ. Naktī man jāuzmana pagalms no visām tām pūcēm un zebiekstēm, kuras minēja Minka. Žurkas un peles ir runča daļa, bet pūces un zebiekstes – mana. Tomēr miegs nenāca, un kucēns velti centās noturēt lielās, brūnās acis aizvērtas. Piepeši viņš pacēla purnu un pasauca runci. –Kas ir, Duksi?– –Vai zilonis arī ir nakts dzīvnieks?– Nu bija runča reize apmulst. –Kāpēc tu to prasi?– viņš lēnīgi jautāja, mēģinādams atcerēties, kas tad bija tas zilonis. Ne īsti milzu žurka, ne īsti prāvs suns… –Nu, saimniece teica, ka Pēcis tagad stampājot smagi kā zilonis. Ja nu īstais zilonis izdomātu atnākt, kad man viņu gaidīt, lai aprietu – dienā vai naktī?– prātuļoja Duksis, domīgi šūpodams asti. Minka bija ticis galā ar kažoka uzpošanu un atkal nogūlās, salikdams priekšķepas kā uzroci. –Nu gan atradis problēmu,– viņš cienīgi teica, miegdams acis spožajos saules staros. –Kad zilonis atnāks, tad arī apriesi. Ja zilonis tiešam staigā tik skaļi kā Pēcītis, nenogulēsi…–

Iesūtīja Elza