Cāļa atpūta

Gribēju parunāt par mūsu uzvārdu izcelsmi. Atceros, ka skolas laikā mums stāstīja, ka tos devuši kungi saviem kalpiem. Tā sīkāk gan vairs atmiņā no šī stāstījuma nav palicis. Gribētu par to parunāt tīri no vēsturiskās puses. Arī par to, kā tad tika izvēlēti šie uzvārdi. Atceros arī, ka skolā bija grāmata ar latviešu uzvārdiem un skaidrojumiem.

· Atceros tādu frāzi - kungi kalpiem deva uzvārdus, skatoties un vērtējot viņus. Attiecīgi - Skaistais, Slinkais, Čaklā. Vairāk gan neatceros. Vēl lika saskaņā ar vietu nosaukumiem (vietvārdiem).
Nu, ja, un latviešiem uzvārdus lika "pa vācisko" - Schoen - Skaistais utt. Nu, kā izrādē - Džons Neilands - Jānis Jaunzems.

· Uzvārdu došana Vidzemē:
Uzvārdu došana Vidzemē notika laikā no 1822. līdz 1826. gadam. Tie kļuva nepieciešami tādēļ, ka 1819. gadā Vidzemes guberņā pasludināja dzimtbūšanas atcelšanu! Dažu gadu laikā pēc tās zemnieki ieguva pārvietošanās brīvību, un nu jau ar zemnieka vārdu un mājas nosaukumu vien nepietika, lai viņu identificētu.
Uzvārdus piešķīra attiecīgā pagasta tiesa, vispirms uzklausot pašu zemnieku vēlmes. Lai atvieglotu uzvārdu izvēli, 1823. gada «Vidzemes kalendārā» bija publicēts ieteicamo uzvārdu saraksts, ietverot dažādu koku, augu, zvēru, zivju, putnu u.c. nosaukumus. Man radniecīgajā «putnu» sarakstā (tā laika rakstībā) bija: Appogs, Ballodis Dservis, Dsilnis, Dukkeris, Ehrglis, Gahrnis, Gaigals, Gulbis, Irbe, Kimmuls, Kraukls, Lehlis, Ruhbens, Sihls, Sohss, Stahrks, Stehrsts, Strasds, Swirbulis, Tetteris, Uhpis, Wannags, Zihrulis u.c.
Tiem zemniekiem, kuri, ejot pie tiesneša, vēl nebija izlēmuši, kādu uzvārdu ņemt, nereti tiesneši paši deva uzvārdus: ja zemniekam bija biezas lūpas – Biezais; ja pats bija resns – Resnis. Tādā ceļā, ja tiesneša kungam nebija labs noskaņojums, viens otrs zemnieks ieguva visai divdomīgus uzvārdus, piemēram, – Zilpautis...
1826. gadā jaunpieņemtos uzvārdus ierakstīja revīzijas aktīs, un līdz ar to uzvārdu došana Vidzemē bija beigusies.

· Liela daļa uzvārdu ir veidoti no māju vārdiem. Jānis Kalniņš = Jānis no Kalniņu mājām un tml.

· Cik zinu, Latgalē (tur arī vēlāk tas pasākums notika) uzvārdus vietām dalīja pa sādžām, ne pa ģimenēm vai dzimtām. Laikam tiem muižkungiem vai baznīckungiem apnika ķēpāties un izgudrot visu ko.

· Arī no profesijām varēja uzvārdus ņemt - visi Ratnieki, Mucenieki, Brūveri, Deģi u.t.t.

· Most surnames of British origin fall into seven types:
Occupations (e.g., Smith, Archer, Baker, Dyer, Walker, Woodman)
Personal characteristics (e.g., Short, Brown, Whitehead, Long)
Geographical features (e.g., Hill, Lee, Wood, Fields, Morley [OE: mōr lēah = marsh in the woodland clearing])
Place names (e.g., London, Hamilton, Sutton, Flint, Laughton)
For those descended from land-owners, the name of their holdings, manor or estate
Patronymics, Metronymics or ancestral, often from a person's given name (e.g., from male name: Richardson, Williams, Johnson or female names Molson (from Moll for Mary), Madison (from Magdalen or Madeline), Emmott (from Emma), Marriott (from Mary)) or from a clan name (for those of Scottish origin, e.g., MacDonald, Forbes) with "Mac" Scottish Gaelic for son.
Patronal, from patronage (Hickman meaning Hick's man, where Hick is a pet form of the name Richard) or strong ties of religion Kilpatrick (follower of Patrick) or Kilbride (follower of Bridget).

· No profesijām arī liela daļa mājvārdu cēlušies, un tālāk arī uzvārdi. Un tālāko darbu bieži veica nejaušības, kaprīzes, iegribas, kļūdas... Pati reiz uzdūros dokumentos un kartēs interesanti izsekojamām viena mājvārda variācijām: visvecākajā kartē, kuru pētīju, netālu no manām dzimtas mājām kaimiņmāja - Rotkaļi. Rakstīts laikam bija Rot-Kalhi. Tālāk, nākošā kartē, latviski normālā ortogrāfijā - Rot - Kaļi, bet pāris gadus jaunākā dokumentā par zemes robežām, kur acīmredzot bijusi klāt vecākā karte, - Rot-Kalni. Kāds pārskatījies, un H vietā uzrakstījis N. Pēc tam dokumentos un kartēs figurē Rotkali, Rūtkāli, Rotkāli, padomju laika kartēs māju sauc Rotkāļi.
     Ar uzvārdiem bijis līdzīgi, jo pa vidu bijuši tik daudz karu un juku, kas šo procesu veicināja un atviegloja, ja kāds to gribēja. Par savu meitas uzvārdu zinu 3 variācijas, uzvārdu gan nenosaukšu, jo tas ir patiešām rets un visi tā nesēji Latvijā ir mani radi. Bet storyline ir tāds - muižnieka latviešu skrīveris ieteica dot zemniekam uzvārdu no īpašības vārda, kas izteica viņa daudzpusīgās prasmes un spēju būt visām pudelēm par korķi; uzvārds skaists, bet pagrūti izrunājams vācu mēlē, un visai drīz tas nākamajos vācu rakstītajos papīros transformējies tuvāk vāciskajai manierei, šķietami zaudēdams jebkādu saikni ar latvisko fonētiku. Un mans tēvs, kuram nepatika uzvārda vāciskā skaņa, pašrocīgi dzimšanas apliecībā uzvilka vienu garumzīmi. Skanējums kļuva maķenīt latviskāks, bet no oriģinālā uzvārda vēl tālāks.
Un vēl daļa uzvārdu ir nākuši no iesaukām. Skopais Jānis, Garais Kārlis, Smukais Ansis... Skopā Jāņa sieva Made, Garā Kārļa Līze, Smukā Anša Jete.

· Jā, tās fonētiskās pārmaiņas ir interesantas.
Es par savējo uzvārdu kādreiz domāju - it kā visi senči no tēva puses latvieši, cik nu izdevies tālu izsekot, bet uzvārdam it kā nekādas konkrētas nozīmes pirmajā acu uzmetienā nav. Bet pats oriģināls tomēr, izskatās, bijis ar nozīmi, tikai izrunāts tā, kā saka vietējā izloksnē (sēliskajā). Bet kaut kurā brīdī acīmredzot tas pārvērsts literārajā valodā. Labi, ka tā, man ļoti patīk.
Mana drauga uzvārdam, savukārt, ir pretējs process - kādreiz esot bijis uzvārds, kas nozīmē vienu Latvijā sastopamu augu literārajā valodā, bet kādi senču senči pie kādas tur reģistrācijas izdomājuši pielāgot vietējai izloksnei. Rezultāts ir ne visai. Bet nu neko darīt, vīra izvēli balstīt uz smuku uzvārdu būtu traģiski pokemoniski.

· Padomju laikā interesanti "izgājis" uzvārdiem, kas nākuši no Latgales puses. Vectēva ģimenē padomju ierēdņi, latviski pierakstot latgaliski lietotos uzvārdus (īpašības vārds), ir izveidojuši 4 vai pat 5 variantus. Ģimenē 3 brāļiem bija dažādi uzvārdi.

· Angļi mums "pāri" nav gājuši, vācieši, krievi, zviedri gan. Tāpēc pieļauju, ka šie vāciskie, zviedriskie uzvārdi mums varētu būt. Par zviedriskajiem gan droša neesmu, jo viņu laikā mums uzvārdi vēl netika dalīti, ja pareizi saprotu.. Bet no kā tad nāk tie "son" beigās?

· Vidzemē tika teikts neizvēlēties tēva vārdu par uzvārdu:
„Ja tu, gohdigs Lassitais, sewim Uswahrdu gribbi peelikt, tad luhko us to, ka tu ne peeņemmi tahdu Uswahrdu, ko jau zits irr peeņehmis, jo tad tawu Zilti ne warr noschķirt no zitta Zilweka Zilts. Tadehl arri sawa Tehwa Krusta wahrdu ne peeleezi sewim par Uswahrdu, jo tik dauds Ļauschu jau to irr darrijuschi, ka taggad gan tahds Pulks Adamsonu, Behrtulsonu, Indriksonu un Pehtersonu rohnahs, ka turpmak wiņņu Ziltis labbi ne warrehs isschķirt sawâ starpâ”.

· Es tieši vakar pabeidzu lasīt grāmatu, romānu iz seno letiņu dzīves un tur tā arī sanāk, ka uzvārdi tapa no māju, vietu nosaukumiem, piemēram, kaut kāds Jānis mēģināja uztaisīt līdumu meža vidū un viņu sāka saukt par Līdumnieku, cits Jāņa kaimiņš dedzināja celmus, lai vieglāk nolīst līdumu, kļuva par Degumnieku, vēl kāds bij liela auguma un tika saukts par Lielo utt.
Man pašai no vīra puses ir trāpījies diezgan rets uzvārds, kura saknes ir tīri vāciskas, respektīvi, agrāk kāds vācietis uz LV atbraucis ir tipisku vācu uzvārdu, bet te dzīvojot un saradojoties ar letiņiem, uzvārds latviskots.

· Viens no manu senču uzvārdiem tā pa tiešo arī esot ielikts- vīrs, māju celdams, nevarējis teritoriju sadalīt ar lāci, bijis spiets ar to cīnīties (nav ziņu, kādā veidā) un no muižnieka tapis nosaukts par Lāci.

· Manam vectēvam un viņa brālim pasēs bija atšķirīgi uzvārdi (atšķīrās ar vienu garumzīmi) un atšķirīgi tēva vārdi (vienam Fricis, otram Spricis), aiz kam esot kaut kādā svarīgā brīdī grūti bijis pierādīt, ka ir taču brāļi. Tas par padomju laikiem, kad vārds uz papīra bija svarīgāks par visu.
Tāpat arī mana mamma kārtoja kaut kādus mantojuma dokumentus saistībā ar uz rietumiem aizprecējušamies radiem, kur sievietes tagadējais uzvārds ir Wood, Latvijā dokumentos ieraksta Vuda, un pēc tam nākošajā kantorī saka, ka tas nav viens un tas pats uzvārds.
 Vēl jau bija laiki, kad latvieši savus uzvārdus tulkoja vāciski, lai smalkāk, un pēc tam pēc kāda laika atkal vāciskos latviskoja atpakaļ.

· Jāpiekrīt šeit vienai rakstītājai par sādžu nosaukumiem no Latgales puses uzvārdos- mans uzvārds ir atrodams kartē kā ciems. Un radinieki tieši no tās puses ir cēlušies.
Tad, kad vidusskolā bija jāpēta no kurienes ir cēlies uzvārds- nez kāpēc kultūras vēstures pasniedzējs nokritizēja manu versiju, ka iedots visam ciemam vienāds uzvārds, kaut patiesībā vismaz manā apkārtnē un presē ir pa pilnam cilvēki, kam ir tāds pats uzvārds, tikai nav nekāda sakara ar radniecību.

· No tēva puses man tāds uzvārds, ka ilgi lauzījām galvu, no kādas valsts senčiem tas cēlies (tā kā velk uz tatāriem, tā kā uz vēl sazin ko). Beigu beigās noskaidrojām, ka 1.Pasaules kara laikā vecvectēvs Krievijā turējies kopā ar baltgvardiem, bet sapratis, ka uzvarēs "sarkanie", izmantoja juku laikus un patvaļīgi nomainīja savu krievu uzvārdu. Sak', lai var dzīvot kā godīgs padomju cilvēks.

· Man tas pats variants. Madonas pusē ir vesela sādža ar Tropiem, un neviens no tiem nav radinieks. Un tur bez jokiem ir tā - svied ar akmeni - trāpīsi Tropam.

· Tā ir, maniem vīra vecākiem Latgalē tāpat. Vislabāk to var redzēt kapos - visur viens un tas pats uzvārds, bet vīra vecāki saka, ka ne puse no tiem nav viņu radinieki, pat ne attāli. Tad nu kāds arhīva pētnieks man šo pastāstīja.

· Man atkal no mammas tēva puses ir tā, ka vectēvs lietuvietis (+tatārs) uzvārds Petrošjus, bet radinieki nolatviskojuši uz Petrošins. Interesanti. Savukārt mana vecmamma nāk no Pētersonu dzimtas. Un es arī esmu Pētersone. Kādreiz man tas uzvārds nenormāli riebās, jo skolā visādi tika locīts. Pēdējā laikā esmu to iemīlējusi un precoties pat netaisos nomainīt.

· Man uzvārds Igaune. Senči nāk no Balvu raj.
Nezinu īsts vai piedzejots nostāsts ir, ka senči cēlušies no lībiešiem, kam Latgales pusē zeme iedota, vietējie nav šos sapratuši un nosaukuši par Igauņiem. Pašai jau patīk šis pastāsts, bet cik tur patiesības, nezinu.

· Jā, redz, man domāt, baigi vienkārši ar tiem īsti latviskajiem uzvārdiem, kur faktiski uzreiz skaidrs, kāds varētu būt bijis pirmavots. Tur tik tad atkarīgs, kādas leģendas par to ģimenē tiek stāstītas. Man savukārt noderīgi būtu mēģināt uzzināt, kāda varētu būt retāku, nesaprotamāku uzvārdu izcelsme. Bet kur tādu meklēt? Piemēram, uzvārdi Pūle, Blekte (nav iemesla domāt, ka nav bijuši latvieši). Vai Kapaklis (transkripcija ir gan Kapaklis, gan Kappaklis, arī Kiappaklis). Dzīvojuši Gulbenes apkārtnē. No igauņiem kaut kas varētu būt?
Vai ebreju uzvārds Spindler. Vai poļu Cunskis. Nu labi, par to droši vien ne pie latviešu uzvārdiem jāinteresējas.

· Arī manā rīcībā esošā informācija liecina, ka (mans meitas) uzvārds iedots no poļu lielskunga, turklāt viņš tai laikā Ilūkstes pusē pārsvarā poļu uzvārdus vien piešķīris, un arī mani senči tādus dabūjuši. Un Latvijas vēstures grāmatā, no kuras skolā mācījos, bija veseli divi teikumi par Ilūksti un poļu uzvārdiem, tieši tādā sakarībā. Tā kā taisnība vien būs. Bet ļoti žēl, ka Ilūkstē baznīca tika nodegusi. Tad vairāk būtu zināms. Vīra tēva radi visi kopā - vesela radu saime atnāca pāri robežai no Baltkrievijas - tur budži skaitījās, jo veikalnieki bija, bēga no izsūtīšanas. Un tāpēc vienīgie Latvijā ar šitik šausmīgu uzvārdu

Apkopoja saula