Kam pieder Nofretete jeb ieskats antīko kultūru dārgumu biogrāfijās

50 cm augstais, kaļķakmenī kaltais un vēlāk apgleznotais, Nofretetes galvas atveidojums daudziem pazīstams no seno laiku vēstures mācību grāmatām. Tas plaši izmantots parfimērijas reklāmās, tā arī vairāk neko nepasakot ne par ēģiptiešu ķēniņieni, ne viņas atveidojuma atklāšanas vēsturi, kuru pamatoti uzskata par vienu no senās Ēģiptes mākslas meistarīgākajiem skulpturālajiem veidojumiem, ar kuriem glezniecības jomā varētu sacensties, ja nu vienīgi Leonardo da Vinči “Džokonda” vai “Mona Liza”.

Slavenā kaļķakmens biste tika atrasta 1912.gada decembrī. Tās atklāšanas gods pieder vācu arheologam Ludvigam Borhardam, kurš tolaik veica izrakumus Tell-el-Amarnas drupās pusceļā starp Kairu un Luksoru. Joprojām pastāv virkne neskaidrību par pašas Nofretetes likteni. Droši ir zināms, ka viņa bija Ēģiptes faraona Ehnatona jeb Amenofisa IV galvenā sieva, arī viena no viņa pirmajām sievām, ko valdnieks apņēmis īsi pēc savas valdīšanas sākuma 1351.gadā pirms Kristus dzimšanas. Nofretetes augstais stāvoklis pilnībā jūtams arī kaļķakmens skulptūrā, kurā viņas sejas izteiksme un acu skatiens atspoguļo gan stāvokli sabiedrībā, gan iekšēju mieru un apgarotību. Antropologi uzskata, ka Ehnatona galvenā sieva bijusi Ēģiptes izcelsmes, lai gan nav īsti zināms, no kuras konkrētas vietas viņa nākusi. Par to, ka slavenā biste ir tuva savam prototipam, respektīvi, vēsturiskai personai, liecinot arī tas, ka Tell-el-Amarnas apkaimē atrasti vairāki līdzīgi Nofretetes skulpturāli veidojumi. Neilgi pēc kāpšanas tronī, Ehnatons pārcēla valdnieka sēdekli no Tēbām uz Ahet-Atonu, kā agrāk sauca Tell-el-Amarnu, veicot arī virkni radikālu reformu valsts reliģiskajā sistēmā. Konkrēti - daudzdievības vietā ieviešot monoteismu jeb viendievību, kā galveno pasludinot Atona kultu.

Ja Nofretetes atrašanās varas virsotnēs vēl ir daudz maz apzināta, tad par viņas mūža nogali joprojām tiek izteiktas vispretrunīgākās atziņas. Viena no hipotēzēm vēstī, ka Nofreteti nožņaudzis vai nodūris pats Ehnatons. Tiesa, iztrūkst pamatotu skaidrojumu, kādēļ faraona galveno sievu varētu būt piemeklējis tik skaudrs, lai arī valdnieku aprindu pastāvīgajā intrigu atmosfērā nebūt ne tik rets, liktenis. Mūsdienās pētnieki vairāk sliecas apgalvot, ka laulātais pāris dzīvi beidzis dabīgā nāvē turpat Tell-el-Amarnā. Tomēr atkal neatbildēts palicis esot jautājums, kādēļ kapenes, kuras tiek piedēvētas Ehnatonam, tā sakot, ir...vienvietīgas.

Atgriežoties pie Nofretetes tēla vēstures, jāatzīmē, ka 20.gs. sākums bija zīmīgs ar Rietumeiropas uzņēmēju, baņķieru un politiķu konsolidēšanos, piešķirot līdzekļus Tuvo un Tālo Austrumu vēstures izpētei, vai precīzāk, senlaicīgu eksponātu sagādei savām kolekcijām, atbilstoši tā laika modes tendencēm un prasībām. Līdzīgi Šlīmaņa atraktajam Trojas zeltam, līdzīgi Ištaras vārtiem no Babilonas, sengrieķu Pergamona altārim no tagadējās Turcijas teritorijas, arī daudzi mākslas priekšmeti no Ēģiptes nonāca Rietumeiropas muzejos un privātkolekcijās, tai skaitā, arī Nofretetes tēls. Šeit jāpiebilst, ka tobrīd vairumā gadījumu neeksistēja gandrīz nekādi senās vēstures pieminekļu izvešanas aizliegumi. Nofretete sākumā rotājusi vācu lieltirgotāja un mecenāta Džeimsa Simona rakstāmgaldu. Tikai 8 gadus pēc atrašanas skulptūra tika uzdāvināta Priekšāzijas muzejam Berlīnes muzeju salā. II Pasaules karu Ehnatona sievas biste, glābta no bombardēšanas, pavadīja Prūsijas valsts bankas pagrabā un vēlāk kādās Tīringas kalnu raktuvēs, kur to atrada amerikāņu karaspēks. 1956.gadā Nofretete atgriezās Berlīnē, Ēģiptes muzejā pie Šarlottenburgas pils, jo Muzeju sala palika padomju okupācijas zonā. Tur tā joprojām gaida savu atgriešanos, lai gan, kā atzīmē Gēralds Mekentūms aģentūras DPA izplatītajā informācijā, pirms dažiem gadiem UNESCO konferencē Kairā ēģiptieši esot paziņojuši, ka viņi vēlas Nofreteti redzēt atgriežamies dzimtenē. Šis fakts jau iezīmē daudz plašāku problēmu loku, ar ko arvien biežāk saskaras Rietumeiropas un Amerikas attīstītāko valstu muzeji un valdības. Viņu adresē arvien noteiktāk atskan seno kultūru teritoriālo mantinieču valstu prasības par savulaik izvesto dārgumu atpakaļ atdošanu. No šādiem gadījumiem sarežģītākā ir tā pati Trojas, Priama jeb Šlīmaņa dārgumu lieta, kas vēsturiski ir piederīgi sengrieķu kultūrai, kas atrasti tagadējās Turcijas teritorijā un ne pārāk legālā ceļā nonākuši Berlīnē, kur ilgstoši glabājušies, līdz to nolaupīja padomju okupācijas karaspēks un gadu desmitiem slēpa Maskavas muzeju krātuvēs, bet tagad atsakās atdot Vācijai, pamatojoties uz nacistu karaspēka nodarīto kaitējumu krievu kultūrai. Līdz ar to, uz Trojas zeltu, vismaz teorētiski, var pretendēt veselas četras valstis.

Līdzīga veida domstarpības pastāv starp Grieķiju un Lielbritāniju par Atēnu Partenona bareljefiem, ko lords Elgīns XIX izveda no Grieķijas un kuri glabājas Britu muzejā. Benina pieprasa Berlīnei un Londonai vēsturisku bronzas priekšmetu atdošanu, Turcija Berlīnei prasa atpakaļ Pergamona altāri, nemaz nerunājot par miljoniem vienību grāmatu un mākslas priekšmetu, par kuru atdošanu rit sarunas Vācijas un Krievijas starpā. Britu raidītājs BBC piemin arī precedentu, kad Ņujorkas Metropolitēna muzejs 1993. gadā pēc ilgstošas tiesāšanās jau bija spiests atdot Turcijai 363 savus eksponātus, tai skaitā izstrādājumus no zelta, sudraba un dārgakmeņiem, gleznas un skulptūras. Šis piemērs licis pamatoti satraukties pasaules lielāko mākslas darbu krātuvju vadībai, apzinoties, ka liela daļa no eksponātiem pametuši savu izcelsmes zemi un nonākuši bagāto valstu muzeju zālēs ne pārāk godīgā veidā. Pat, ja tobrīd nav eksistējuši juridiski noliegumi izvest dārgumus (daudzi no tiem tobrīd pat netika uzskatīti par lielu vērtību), seno kultūru mantinieces valstis var apgalvot, ka to koloniju statuss tobrīd liedzis pašām tautām lemt par mākslas darbu likteni.

Šādas nākotnes izredzes likušas sarosīties pasaules lielāko mākslas darbu krātuvju turētājiem. Decembra sākumā 18 pasaules ievērojamāko muzeju vadītāji, tostarp arī Sanktpēterburgas Ermitāžas vadība, pieņēmuši kopīgu paziņojumu, kurā deklarēta noraidoša attieksme pret šādu precedentu atkārtošanos.  Viņuprāt, eksponātu iegūšanas veidi tālākā pagātnē nevar tikt uzskatīti par noziedzīgiem, jo tas noticis apstākļos, kuri radikāli atšķīrušies no mūsdienu pasaules kārtības. Visbeidzot, seno kultūru pieminekļi pasaules muzejos tikai veicinot šo kultūru unikalitātes apzināšanos mūsdienu pasaulē.

Pēc britu ziņu kanāla BBC materiāliem