Miķeļi ir ziemas sākuma svētki, ko svin 29.septembrī. Šī diena pazīstama kā baznīcas svētku diena par godu virseņģelim Miķelim. (Vārds Miķelis ir radies no vārda Mihaels, kas nozīmē 'dievam līdzīgs'.) Tomēr daudzām tautām, tāpat kā latviešiem, šie svētki tiek svinēti ar citu nozīmi. Miķeļi ir apjumības jeb appļāvības - pēdējā pļaujas diena, kad ar maģisku rituālu palīdzību cenšas nodrošināt veiksmi nākamajā gadā un iegūt Jumja labvēlību.
Par Jumi - laimes nesēju ir daudz ticējumu un tautas dziesmu:  

*Divžuburainā vārpa, Jumis, jāglabājot, ja izdodoties viņu kādreiz tīrumā atrast, jo tad saimniekam nākot svētība.
*Divžuburaino vārpu (Jumi) glabā, jo tā esot atradēja laime un esot arī uz bagātību.
*Jumja vārpu vajagot glabāt makā, tad naudas nekad netrūkstot.

Jumīts kūla Jumalīti,
Aiz matiem turēdams,
Kam necepa biezu klaipu,
Kam karašas plikšķināja.
 
Kad pļauja tuvojās uz beigām, kopā sanāca liels ļaužu pulks ar barvedi, kas varēja būt gan saimniece, gan dūšīgākā pļāvēja, kas visus vadīja rituālajā Jumja ņemšanā. Neiztrūkstošs atribūts bija barvedes stebere (falla imitācija). Jumja ņemšanai ir divi visbiežāk sastopamie paņēmieni. Senākais, kas sastopams arī pie citām Eiropas tautām, ir šāds: tika atstāts neliels labības kūlītis, kurā bija paslēpies Jumis. To sasēja mezglā, nolieca pie zemes un uzlika virsū akmeni. Ticēja, ka tādējādi Jumis pārziemos tīrumā un nākamajā gadā dos laukiem svētību. Jaunāks paņēmiens ir pļaujas laikā savākto Jumīšu (t.i. uz viena stiebra divu saaugušu vārpu) savākšana un iepīšana vainagā. Tika darināta arī josta, bet tā vairāk bija izplatīta Latgalē. Vainagu Jumja saņēmēja parasti nesa mājās un lika galvā saimniecei, bet jostu sēja ap vidu saimniekam. Ticējumos atrodami daudzi apraksti par Jumja ņemšanu.

Pēc seno latviešu domām Jumītis dzīvoja tikai labībā, un tam saimniekam, kura labībā viņš mājoja, auga braša maize. Tādēļ bija jāpamet arvien drusciņa labības, lai Jumi pielabinātu un lai viņš druvas neatstātu uz visiem laikiem, jo ja vienu vien reizi tīrums bija atstāts bez labības škumšķina, tad Jumītis bija sasirdīts un viņš vairs neatgriezās. Tādā kušķītī Jumis pārdzīvoja ziemu. Nu ņēma un sasēja šo salmiņu rogas kopā, jumtiņa veidā, no kā, domājams, viņš arī savu vārdu dabūjis. Tagad Jumim bija sava māja gatava. Sāka rakt zemi, pie Jumja saknēm. Ja kukaiņi, kuri parādījās pie rakšanas, steigšus vien bēga atpakaļ, tad tas nozīmēja uz priekšu visu labu: arī citu gadu tiem pašiem pļāvējiem bija jāpļauj tās pašas druvas; turpretim, ja bija otrādi, tad citu gadu daži darbinieki pietrūka. Jeb arī visi pļāvēji svieda savas izkaptis pār kreiso plecu. Kura strādnieka izkapts tālāk aizskrēja, to izprecēja, ja bija sieviete, un ja bija vīrietis, tad tas nomira. Labāk teikt, ka pēc katra savādāka atgadījuma, pēc katra savādāka priekšmeta latvietis kaut ko tēmēja. Vai nu pļāvējam salūza izkapts barā, atradās akmens, rupucis, zaķēns, visur mūsu senči redzēja Dieva pirkstu! Pļāvējam bija jānovij vaiņagi no pļaujamās labības, Jumja ņemot.

Miķeļi tiek saukti arī par Mīklāli, Mīkaļiem, Miķeļdienu, Miķēļdienu, Miķeļa dienu un Mīķeļa dienu. Miķeļi iekrīt visbagātākajā laikā, tādēļ galds šai dienā ir ēdienu pārpilns. Uz galda noteikti vajadzēja būt gaļai, tāpēc kāva aunu, āzi vai visbiežāk sivēnu, kas tika barots īpaši šai dienai un saukts par Miķelīti.

Agrāk Miķēļos esot ēduši gaļu un citus labus ēdienus. Vakarā ēdot esot dziedājuši tādu dziesmu:

Mīkālītis kalusījās
Pie logiem, pie durvīm,
Kā Mīkāli godināja.

Ap Miķeļiem vajadzēja kādam puscūčam būt nobarotam, ko kāva dažas dienas iepriekš, lai pagūtu desas iztaisīt. Arī kāposti mazākā toverī jau bija ieskābēti un Miķēļu vakarā zemnieks ieturēja labu maltīti.
Ar Miķeļdienu sākas veļu laiks. Jau no 17.gadsimta tiek pieminēti īpaši Miķeļdienas ziedojumi. Tiek norādīts, ka Miķeļa dienā zemnieki noteiktās dienās ziedo vasku, sviestu, maizi, sieru, gaļu, vilnu, naudu, ko pēc tam paņem nabagi. Ziedojumi minēti arī jaunāko laiku ziņās. Daļa no tiem pieder pie veļu mielasta, bet pārējie ir ziedojumi mājas garam. Miķeļdienā, līdzīgi kā Jurģos, atkārtojas gaiļa upurēšana un staļļa durvju smērēšana ar asinīm:

*Miķēļos no katra ēdiena jādod Māju dieviem, iekams paši sākuši ēst. Šai dienā arī jāberzē ar vilnainu cimdu, kurā atrodas karsts ķieģelis, jauniem lopiem zobi, lai viņi neietu vaļā, t.i. lai zobi nekustētos.
*Miķēļu vakarā iegriež gailim kaklu un to nēsā apkārt gar visām dorēm un aptraipa stenderes ar gaiļa asinīm. Gaili nedrīkst pavisam nokaut. Dores vajaga tā krustiski, lai buri un raganas nestaigātu apkārt un nenospokotu lopus.
*Miķēļu vakarā visas staļļu durvis smērē ar gaiļu asinīm, lai stallī nestaigātu ļauni gari, bet tikai svētais Miķēlītis vien.

Miķeļu ticējumos bieži norādīts, ka šajā dienā nevajag nest neko mājās, lai kukaiņi un grauzēji nenāktu mājās. Tiek ieteikti arī citi varianti, lai ziemā nebūtu peles mājās:

*Miķeļa dienas rītā vajaga pa mājām izstaigāt visus kaktus un paņemt maizes gabalu līdz, tad visas žurkas un peles aiziet no mājām projām
*Miķeļu vakarā ar pīlādžu koku jābada visur, kur ir žurkas un jāsaka: "Ej uz kaimiņu mājām, tur vairāk ko ēst, kā pie manim." Tad žurkas izzūdot.
*Miķēļa dienā jāpaņem žagars, jāizper mājā visas malas un jāsaka: "Projām, projām pele, projām, žurka!" Tā perot jāejot līdz robežai un žagars jāpārsviež pār robežu. Pēc tam jānākot mājā, bet atpakaļ nav brīv skatīties. Tanī gadā neviens kustonis nenākot mājās, bet visi ejot projām.
* Miķēļa dienā nedrīkst no svešām mājām kaut ko līdz atnest, neēst, nedzert tur, jo tad var atnest līdz to māju peles un citus kukaiņus. Ja pārnes no meža skujas, tad čūskas nāk mājās.
* Miķēļa dienā nekā nedrīkst vest nedz nest mājās, jo citādi kustoņi ēd labību, maisus, drēbes utt.

Miķeļos saka, ka ziemas vārti tagad vaļā, tas nozīmē, ka no šīs dienas jau gaida, kad sāksies auksts laiks. Dažos novados jau sākas ziemai raksturīgie masku gājieni. Izbeidzas arī aizliegums vilkiem - pēc šīs dienas vilki drīkst ķert kādus lopus tie grib, kas viņiem netiek liegti. No Jurģiem līdz Miķeļiem dieva suņi - vilki drīkst ķert tikai tos, ko Juris atļauj.

Pēc www.liis.lv