Cāļa atpūta

***********
Es nezināju,
Ka ar laiku
Viss sliktais aizmirsīsies man
Un paliks pavasara maigums
Un birzs, kur strazda dziesma skan,
Un madaras pār pļavām putos,
Un mākoņos būs gaišums tāds,
Ka labus vārdus
Meklēs mute
Un bruņu kreklu
Novilks prāts.
Sirds atkailināta un maiga,
Un šķēps un vairogs zālē dus...
Es nezināju,
Ka ar laiku
Šai vietā jāatgriežas būs,
Es nezināju,
Ka ar laiku
Viss sliktais projām aizkūpēs
Un zālē zelta rasa zaigos,
Kad ciešāk ieskatīšos es.
/Ārija Elksne/

***********
Neņem pie sirds tik ļoti,
Ja kāds tev
Skarbus vārdus teic.
Vārdi šie tādēļ ir doti,
Lai sakopt savas
Domas steidz.

Izvērtē katru vārdu,
Pasmelies
Jaunu degsmi sev.
Negrib, jau, neviens ļaunu,
Palīdzēt saprast
Dzīvi tev.

Pasmaidi, ielaid sauli!
Ne jau vienmēr
Pūš ledains vējš,
Nenoslēdz savu sirdi,
Norūdies,
Lai jauns rodas spēks.
/Aija Celma/

***********
Sveika, bēda, tu atkal esi klāt!
Sēdies pie galda un skaties man acīs!
Un apsēžas arī, es gaidu ko sacīs.
Un bēda man iečukst klusi, klusi -
Nekur jau nebiju aizgājusi.
Tu vienu strēķi pa gaisu vien skrēji
Un mani, kā sacīt, neredzēji.
Tev bezgala gara liksies šī diena,
Liec vēl vienu krēslu klāt,
Es neesmu viena...

***********
Kā saplēsta krūze
sīkās lauskās
griež asinīs pirkstus
un asaras plakstos
kā sasista krūze
sīkās lauskās
sirds meklē pa grīdu
pa asumiem taustās
kā asas lauskas
dur pirkstos un sirdī
bet katrā lauskā
mirdz gaisma
vai dzirdi
un tici
vai nē
bet salīmēt sirdi
pa sīkiem gabaliem
arī var
smilkstot...
/Inese Tora/

***********
Kad šaubu krustceļos
dzen nevarība,
bet liekas - likstās
vainojams kāds cits,-
ir dūrē jāvāc
visa sava griba
un tam, ka uzvarēšu,-
jānotic.
/ K.Apškrūma/

***********
Nesaki man, ka mīli,ka ilgojies,
Tik atļauj būt vājai,
Atļauj kaut vienreiz pateikt:- Es nevaru,
Man vairs neklausa kājas...-

Atļauj, ka rūpes, lielas un mazas,
Tavās rokās tad lieku,
Uz saviem platajiem pleciem
Atnes man mierīgu miegu!

Lai man atkal sapņos nerādās
Gara un lietaina diena,
Kad es, dubļu šlakatām apšļākta,
Brienu pa ceļu viena...
/Ā.Elksne/

***********
Visnežēlīgāk cilvēks apkrāpj sevi –
Pats sacer pasakas un pats tām tic,
Pats, cita vietā solījumu devis,
Cer sagaidīt, ka tiks tas piepildīts.

Visneprātīgāk cilvēks māna sevi –
No ilūzijām namus paša rokām ceļ.
Tiem loga rūtīs ieliek rozā plēvi,
Bet durvīm priekšā klintsakmeni veļ.

Visnesaudzīgāk cilvēks izdzen sevi,
Kad svešu viedokli par uzraugu sev ņem,
Un tad pret kalnu tā kā klibu ķēvi
Viņš savu sirdsapziņu nomirt dzen.

Vislīdzjūtīgāk cilvēks žēlo sevi
Un likteni par noziedznieku sauc.
Jo kur tad ir tās puķes, kuras nevīst,
Kad vēja spārniem dienas garām trauc?

Bet kurš gan, cilvēk, rūpēsies par tevi?
Kurš tavu laiku īstā vietā liks?
Kurš tavā vietā realizēs sevi
Un kam gan prieks par tavu mūžu tiks?

Un tāpēc, cilvēk, neaizmirsti sevi
Un neļauj citam tavā vietā lemt,
Jo īsts ir tas, ko tu ar sirdi redzi,
Un paliekošs, ko var ar prieku ņemt!
/Gunta Kraulere/

***********
Skumjām netici, draugs,
Skumjas vājajos dzīvo,
Redzi pīpenes plaukst
Smilgās, vējā kas plīvo.

Tur ir smeldze un prieks,
Prieks par smeldzi ir pārāks.
Un, ja nediena lieks,
Vai par ziedu tu vārāks?

Ziemās virpuļos sniegs,
Drīz nāks jūnija elpa,
Mūžam dzīvs paliek prieks,
Tavās krūtīs tam telpa.
/Andris Priedītis/

***********
Dienās, kad Tu esi nogurusi, kad neesi pārliecināta, ka spēsi iet tālāk,
- Tavs Eņģelis to zina -
Viņš ieskaus Tevi savos Eņģeļa apskāvienos,
Lai ļautu Tev atpūsties, līdz Tavs nogurums ir pārgājis.

Dienās, kad Tu esi skumīga, kad jūties tik nomākta,
- Tavs Eņģelis to zina -
Viņš maigi paņems Tevi savās rokās,
Lai samīļotu Tevi un palīdzētu Tevi uzmundrināt.

Dienās, kad Tu esi ievainota un patiesi sajūti sāpes,
- Tavs Eņģelis to zina -
Viņš ietīs Tevi mīlestības segā,
Lai dotu Tev drosmi un palīdzētu Tev sajusties labāk.

Tajās naktīs, kad Tu esi vientuļa un nav neviena, pie kā griezties,
- Tavs Eņģelis to zina -
Viņš maigi ietīs Tevi savos spārnos,
Lai mierinātu tevi un atgādinātu, ka vienmēr būs Tev blakus.

***********
Es gaidu, es gaidu ik dienas,
Ka brīnums pie manis reiz nāks
Un visas pelēkās sienas
Kā saule vizuļot sāks.

Varbūt tas taustāms būs rokām,
Varbūt to varēs tik jaust,
Varbūt tas atnāks caur mokām
Vai viegli-kā saulīte aust.

Kad sirdī nemiers būs rimis,
Tas nemiers, kas vajā un plēš,
Es zināšu: brīnums ir dzimis
Un dvēseles tumsu man dzēš.

Es gaidu, nemitos gaidīt
Un ticu, ka brīnums reiz nāks.
Šī ticība atļauj man smaidīt,
Kad sirdi spiež ikdienas vāks.
/Elīna Zālīte/

***********
Tās rozes, ko nolauza vēji,
Aizgāja vakara mākoņos sārtot.
Es kavējos dārzā vēl ilgi
Pie atvērtiem vārtiem...
Tās rozes, kas palika sniegos,
Es pārvērtu lūgšanā svētā,
Lai saredz zeme un debess,
Cik atmiņas pilnas ar rētām...
Ja atkal puteņi sāksies,
Vējš rīkstes sejā man trieks,
Es celšos, es rožu vietā
Gribu vēlreiz caur vējklaidām iet...
Es apsnigšu baltin balta
Kā sniegainēs ceļinieks,
Un paliks aiz manis rozes,
Rozes, dzeja, sveces un prieks...
/S.Kaldupe/