Cāļa atpūta

***
Kad slapjās ielās rudens auka
Kā dzirkstis kļavu lapas nes,
Par tavu rudenīgo laimi
Un savu mieru baidos es...
Iet meitene ar mārtiņrozēm ,
Zib laka kurpes spīdīgās,
Zem kājām lapas čaukst:-Jel neej!-
Bet neklausa tām spītīgā.
Iet meitene ar mārtiņrozēm,
Pūš auka palsā apmetnī,
Zem kājām asfalts dun:-Jel neej!-
Bet nesadzird to apmātā.
Iet meitene ar mārtiņrozēm,
Sīks lietus liepās čubinās,
Čukst lāses lūdzoši:-Jel neej!-
Bet viņu nepielabināt.
Iet meitene ar mārtiņrozēm,
Kā savā laikā gāju es,
Un slapjās ielās rudens auka
Kā dzirkstis kļavu lapas nes.
/Ārija Elksne/

***
Šai rudens koku zeltainā rūsā
deg ugunī kļavas un pakalni klusē.
Mirdz meži un sili zeltā un varā,
un kvēlums šāds dīvainu brīnumu dara.
Tu staigā caur klusuma apdvesto mežu -
nu gluži kā jaunu un gluži kā svešu.
Un mirdzuma savāda pilnas tev acis,
kā būtu šo oktobra spožumu vācis.
Un zaigainums neparasts lapotnēs kvēlo
un kritušās lapās sveic vakaru vēlo,
bet rudeņa saule vēl zvīļo tev pāri,
kaut zvaigznes pirmās jau uzdzirkstī vāri.

***
Nakts melnu apmetni klāj,
rotātu zvaigžņu dzirkstīm,
Vējš miglas mēteli vērpj
pūkainiem mēness pirkstiem.
Dus pelēks akmens,
kritušām lapām sedzies,
Debesīs gājputni kliedz,
mežs kļavlapu sārtā dedzis.
Ābele, augļiem pilna,
rudenim pretim smaida.
Dobē zied mārtiņroze,
sudraba salnu gaida
/M.Fidrihsone/

***
Saule kā pīlādža ķekars
Sarkana, sarkana riet,
Ļaundares salnas ceļā
Tavās sūrstošās domās
Asteres baltās vēl zied.

Pierimstas vakara vēji,
Apklustam sarunās mēs,
Aizdegas atmiņu sveces
Tavās un manās domās,
Iesāpot asterēs.

Saule sarkanā pīlādža gaismu
Iemet mums logā, pirms dziest,
Pusnaktī mēness dārznieks
Asteres apraudzīt ies.

Vaicās, vai bailēs no salnām
Asterēs slēpjamies mēs?
Klusēsim. Balta līs gaisma
Domās un dvēselēs.
/Skaidrīte Kaldupe/

***
Zelta rītu
ar vēja ziediem
piepildītu ,
tie trīsuļo,
uz ceļiem klājas,
un klusi čukstot
sarunājas,
Tev pāri slīd
Caur balto rītu,
Lai mirkļus zeltā
Iesvētītu.
Vējš uzziedējis –
Dāvā zelta rītu…
/S.Upesleja/

***
Kādas zilas un svelmainas dienas!
Tās ir šoruden pēdējās;
Drīz vien pelēkums smags un vienāds
Zemi mēnešiem ilgi klās.
Pāri galvām kā saplēstas lozes
Kļavu sarkanās lapas dies
Gaisma brokastu laikā sāks mosties
Un ap pusdienām gulēt jau ies,
Slapju sniegu iesviedis vaigā,
Vējš ap pleciem mums roku liks,
Un viss saulainums, siltums un maigums
Tad man tikai no tevis tiks.
/Ārija Eksne./

***
Kļavlapu putenī
Stāvēt,
Dvēseli atvērt
Rudens smaržām,
Sajust
Rudens elpu
Sevī plūstam,
Krāsainu gaismu
Ietekam.

Kļavlapu putenī
Stāvēt,
Savu sapni
Rokās satvert,
Pret debesīm
Pacelt,
Ļaujot rudens
Gaismai
Svētīt to.

***
Rudens lapas kaisa kļavas,
Tur, kur kādreiz plašas pļavas
Vīgriezēs un smilgās līka,
Kad pār mežiem saule tvīka.
Nu, kad dzērves aiziet kāsī,
Griežu klusa bērza tāsī:
Reiz te dziļi sulas urba,
Vasars zāļu smaržā skurba
Arājs jauns, kas teica-mīli
Ziedu, sakni, zelta zīli
Un šai mīlā mīli mani,
It kā gaiša atbalss skani.
Dienas nāca, dienas zuda,
Kļuva kļavas lapa ruda;
Graizīdama bērza tāsi,
Redzu gaisos dzērvju kāsi.
/Ilze Kalnāre./

***
Nevajaga man to, kas skan,
Man ir pašam sava nevaldāmā sirds,
Mana sirds, mana labā!
Nevajaga man to, kas šajā pasaulē ir vienmēr bijis lēts!
Nevajaga man, nevajag tavu pazaudēto nevainību,
Lai viņu vējš tagad glabā?
Paņem mani līdz, mani līdz savā rudenī....
Ugunī!
Ūdenī!
Zemē cietajā,
Zilajās debesīs!
Ugunī!
Ūdenī!
Zemē cietajā,
Zilajās debesīs!
Nevajaga man to kā nav,
Man ir pašam sava neredzamā pils,
Mana pils, mana labā!
Nevajaga man to, kas šajā pasaulē ir bijis nereāls!
Nevajaga man, nevajag tavu pazaudēto nevainību,
Lai viņu vējš tagad dragā.
Paņem mani līdz, mani līdz savā rudenī ...
/Guntars Račs/

***
Koki sākusi pielaikot rudeni.
Debess glazūra lapotnē spīd.
Peļķu pelēkā emaljā, saulrietā,
Lapu krāsainie tauriņi krīt.
Koki sākuši pielaikot rudeni,
Saulei pāri mākoņu krusts.
Un par dzērvi kļuvusī sirds
Vēlas gājputnu kāsī zust.
/K.Apškrūma./

***
Nevajag atteikties
rudeņa lapkritī dejot,
vējš kad aicina
strauji virpuli griezt.
Tas nekas, ja pelēcīgs vēsums
jau manāms ir dabā,
pēdējo rozi vēl ceļā
var vasarai aizejot sviest.
Ziema būs gara,
dūks vakari rāmi un silti,
rudens valsis vēl ilgi
atmiņā nāks.
/B.Žurovska/

***
Visskaistākām ogām pasaulē
Pilni šoruden pīlādžu zari.
Visskaistākās ogas pasaulē
Apēd vārnas un strazdu bari.
Visskaistākās ogas pasaulē
Tikai tāpēc vien, ka tās rūgtas,
Smagiem, sarkaniem ķekariem
Karājās nenoplūktas.
Man ir tikai viena pati sirds,
Viens balons pīlādžu vīnam,
Un cik maz var tajā iepildīt,
To mēs katrs zinām.
Un kad vakaros cikādes dzied,
Izpeld mēness sarkaniem ragiem.
Un sarkani pīlādži pusnaktī zied,
Ogu ķekariem smagiem.
Visskaistākās ogas pasaulē,
Rudens naktīs man rādās miegā.
Un pirmajā sniegā kā asaras birst,
Kā sarkanas asaras sniegā...
/I.Ziedonis/