Ej mierīgi caur trokšņiem un kņadu, un atceries, kāda svētlaime ir klusums. Ej tik tālu, cik vien iespējams. Neatsakies pats no sevis, uzturi labas attiecības ar citiem cilvēkiem. Savu taisnību runā mierīgi un skaidri. Klausies, ko Tev saka citi: pat muļķiem un nejēgām ir ko sacīt. Sargies no skaļiem un naidīgiem cilvēkiem, viņi ievainos Tavu dvēseli. Ja salīdzināsi sevi ar citiem, vari kļūt godkārīgs vai ļauns, jo vienmēr atradīsies kāds, kas ir labāks vai sliktāks par Tevi. Priecājies par saviem panākumiem un iecerēm. Ieliec visu sirdi darbā, lai cik vienkāršs tas būtu. Darbs ir mūžīga vērtība likteņa nemainīgajos pavērsienos. Esi piesardzīgs savos nodomos, jo dzīve ir viltīga. Bet, lai tas Tevi nebiedē, jo daudzi tiecas pēc augstiem ideāliem un visur dzīve ir varenības pārpilna. Vienmēr esi Tu pats, nekad necīnies pret savām jūtām, neesi cinisks mīlestībā, jo vienīgi tā šajā pasaulē ir mūžīga kā pati dzīvība. Mierīgi uzņem to, ka aizsteidz gadi, bez rūgtuma atsakies no jaunības priekiem. Attīsti gara spēku, lai tas būtu Tavs balsts, ja kādreiz piemeklēs nelaime. Bet neplosi sevi ar iedomātām ciešanām. Daudz baiļu dzimst no noguruma un vientulības. Esi labs pret sevi. Tu esi visuma bērns, tāpēc Tev nav mazāk tiesību kā zvaigznēm un kokiem. Saproti vai nesaproti, bet nešaubies par to, ka pasaule ir tāda, kāda tā ir. Dzīvo mierā ar Dievu un, lai ko darītu, pēc kā tiektos, nedomā par Viņa esību. Ielu troksnī un dzīves haosā saglabā dvēseles mieru. Par spīti maldiem un sabrukušajām cerībām, šī pasaule tomēr ir skaista. Esi vērīgs un centies būt laimīgs.

Reiz, tajos vecajos laikos, kad pasaulē vēl visas naktis bija aukstas un tumšas, dzīvoja kāda meitenīte ar savu brālīti. Brālītis ļoti baidījās no tumsas un nakts, tāpēc naktīs vienmēr raudāja. Māsiņa viņu ļoti mīlēja, tāpēc nolēma brālītim palīdzēt. Pasaulē klaiņoja teiksmas par Ugunsputnu, kura tuvumā arī naktīs bija silts un gaišs. Teiksmas pa pasauli bija klaiņojuša jau tūkstošiem gadu, un daudzi jau domāja, ka tās ir tikai pasakas, kuras stāstīt bērniem. Bet māsiņa tik ļoti gribēja izglābt brāli, ka noticēja ļaužu stāstītajam un gāja putnu meklēt.
Meitene gāja ilgi, ceļā pārvarēdama daudz grūtību, taču tās nebija nekas, salīdzinājumā ar viņas mīlestību pret brāli. Beidzot viņa nonāca Augstākajā kalnā. Viņa skatījās apkārt, gribēdama doties tālāk, bet tad ieraudzīja Ugunsputnu guļam zemē. Viņam drīz bija jāmirst. Māsiņa pie putna pieskrēja un jautāja, kur viņš glabā savu gaismu un siltumu. Ugunsputns atbildēja, ka viss spēks ir viņa astes vismazākajā spalviņā, taču to var atmodināt tikai ar milzīgu mīlestību. To pateicis, putns aizvēra acis un nomira.
Māsiņa nezināja, ko ar iegūto spalvu darīt, tāpēc devās mājās un cerēja pa ceļam izdomāt. Viņa gāja ātri, bet ceļš bija garš. Mājās māsiņa pārradās, ka bija nakts. Viņa domāja, ko nu darīt. Pēkšņi gaisā uzvirmoja Ugunsputna doma, kas teica:" Vienīgi tu spēj glābt brāli. Tā būs tava mīlestība, kas radīs gaismu un siltumu, vai arī nakts mūžīgi paliks tumsā."
Māsiņa nezināja ko darīt. Viņa domāja, domāja un tad apēda Ugunsputna spalvu. Meitene acumirklī uzliesmoja. Bija gaisma un siltums, bet nebija vairs viņas pašas, bija palikusi tikai viņas mīlestība.
Māsa bija gribējusi palīdzēt brālim, bet viņā jau bija izaudzis un no nakts nebaidījās. Tomēr viņa palīdzēja visiem, kuriem bija bail. Viņa atnesa pasaulei dāvanu no sevis un Ugunsputna- Uguni.