Cāļa atpūta

****
Ja skolas zvans man vēlreiz dūktu,
Es atkal solā sēstos sīks,
Trīs lietas skolotājiem lūgtu,
Jo zinu, kas ir vajadzīgs.
Mums dodiet mīlestību ceļam,
Jo tās nekad par daudz nav dots,
Tas - trauks, no kura visi smeļam,
Bet kurš nekad nav iztukšots.
Un gudrību mums vajag arī -
Uz zaļa zara katrs tiks,
Bet, ja bez prāta darbu darīs,
Tad galu galā iznāks čiks.
Un lai mēs elpot spētu brīvi,
Vēl drosmi vajag sirdīs liet.
Šis grūtais ceļš, ko sauc par dzīvi,
Mums būs līdz galam jānoiet.

****
Nav nozīmes vārdiem,
Kuri ir tikai vārdi.
Nozīme ir sirds vārdiem
Tiem spēj ticēt,
Tie spēj palīdzēt.
Tajos var klausīties
Un tie ir no sirds.
Tā ir sajūta, kad saproti, ka neesi viens,
Sajūta, kuru ir jāsajūt
Un atkal spēj dzīvot,
Spēj just un smaidīt,
Spēj domāt un mīlēt.
Pietiek tikai ar pāris zilbēm un Tu pacelies spārnos,
Tu ieej citā dimensijā
Un dzīve it kā sākas no jauna.
Liela nozīme ir vārdiem,
Vārdiem, kuri nāk no sirds
Un aizķeras citā sirdī.
Vajag runāt un īstajā brīdī
Kāda sirds, kurai būsi vajadzīgs,
Kāda sirds tevi sadzirdēs
Un spēs pacelties spārnos...
Ir mīļi kādu atgriezt dzīvē!!

****
Es pateicos tev, mīļā, labā skola,
Par rīta sauli, ko mums liki plaukstās:
Mēs paņemam no tavas klases sola
Sev līdz ar sauli sapņu zvaigznes augstās.

Es pateicos tev skolotāj, mans sirmais,
Par sirdi liesmaino, ko tu mums devi:
Tu lielās dzīves ceļā biji pirmais,
Kas atrast mācēji mums pašiem sevi.

Par tavu balto bērzu maigām šalkām,
Kas mūža pavasariem pāri skries,
Par tālu gaitu nebeidzamām alkām
Tev skola vienmēr nāksim pateikties.
(Jāzeps Osmanis)

****
Šo dziesmu, skola, dziedam mēs par tevi_
Ik vārds ir zieds ,tev pateicībā vīts.
To spēku dzīvei, kuru tu mums devi,
Mēs paņemam uz visu mūžu līdz.

Nāks daudzi gadi. Nāks un atkal aizies.
Pret jaunām tālēm aicinās ik rīts.
Bet, mīļā skola tavu ceļa maizi
Mēs paņemam uz visu mūžu līdz.

Būs dažam dzīvē vieglāk, citam grūtāk,
Būs vajadzīgs tavs spēks un mūsu spīts,
Bet labo gaismu, tavos gados gūto,
Mēs paņemsim uz visu mūžu līdz.
(Ziedonis Purvs)

****
Es dažreiz esmu bijusi kā ezēns mazs,
Kas sapratis, ka dotas viņam adatas,
Kurš diemžēl nesaprot, ka labu viņam vēl,
Un labam pretī dur ar spicēm vēl un vēl...

Es biju kā no olas šķīlies cālītis,
Kurš knābīti ir ziņkārībā atvēris,
Kas trauc uz ligzdas malu ne aiz ļaunas spīts,
Bet tādēļ, ka viss nezināms un miglā tīts.

To pacietību, lai man ragus aplauztu,
Kas taisa katru buciņu par badīgu,
To mīlestību, skolotāj, ko dalījāt,
Ar visiem zemes ziediem nekad neaizstāt.

Paldies Jums, skolotāj, es saku tūkstoškārt,
Un asaras, kas man no acīm šobrīd nāk,
Ir, ne jau bēdu, tās ir prieka asaras,
Par Jums nav bijušas man citas labākas.
(Aija Celma)

****
Pavisam nedroši un bikli
Mēs Jūsu klasē ienācām,
Bet tas tik ilga īsu mirkli,
Jo jutāt to un nācāt klāt.

Jums uzticēja mūsu senči
To, kas līdz skolai lolots, rāts,
Par mūsu otro mammu kļuvāt,
Un pārbaudījāt ko kurš māk.

Mūs iemācījāt lasīt, rakstīt,
Kā skaitļus atņemt, kā likt klāt,
Un, ja kas reizēm nesanāca,
Jūs nesteidzāties tūlīt rāt.

Kaut paaugāmies mazliet lieli,
Mēs mīlam pie Jums piestaigāt,
Un tagad, kad mēs skolu beidzam,
Jums lūdzam- atļaut ciemos nākt.
(Aija Celma)

****
Saulespuķe dzīves vidū-
Mana skolotāja.
Mēs kā mazi zvirbulēni
Sēklas uzknābājam.
(M.Briede)

****
Skolas sirdspuksti ir skolēni,
Bet skolas stiprums – skolotāja.
Ja skola ir lukturis,
Kas dāvā gaismu,
Tad skolotāja ir šī luktura liesmiņa.
Ja skola ir burvju dzēriens,
Kas dod spēku,
Tad skolotāja ir šī dzēriena biķeris.
Ja skola ir templis,
Kas sniedz mieru,
Tad skolotāja ir šī tempļa kolonnas.
Tik ilgi būs pasaule šī,
Cik ilgi būs skola
Un skolas dvēsele – skolotāja.

****
Matos sudrabs sirdīs zelts jums krājies,
Laimīgs, kas šo zeltu saņemt māk.
Es arvien-ar jums kad parunājies,
Projām eju-kļuvis bagātāks.

****
Mēs citiem esam krustmātes vai mātes,
Mēs pat par tantēm tiekam godinātas,
Bet tev,
Lai kur mūs gadi nes,
Mēs bijām un mēs būsim - meitenes.
Tu daļa mūsu jaunības un visa ,
Kas ap mums vispār virmoja un risa
Turp, turp aizvien vēl gribētos mums iet,
Kur tavas nenoplūktās mežrozes zied...
Tur mīlestība apauj baltas kājas
Un pusnaktī ar zvaigznēm sarunājas.
Tur draugs ar draugu satikšanos svin,
Tur dzeja vienā kamolā mūs tin.
Tur daļa mūsu jaunības
Un tevī mēs atrodam
Ko pazaudējām sevī.
Ar tevi atkal esam tās,
Kas atspīd Silajāņu glazūrās.
Pa nenotrauktu zelta rasu brienam
Uz aiz ezera balto bērzu dienām.
Lai dēvē mūs par krustmātēm vai sievām,
Lai draugi cildina,
Lai nelabvēļi nievā.
Tev meitenes mēs būsim,
Kā reiz bijām
Mēs tavas ....

****
Ak, cik gadu kopā pavadīts!
Gan patīkamu, darbīgu un gaišu –
Bet katrs no tiem apzeltīts
Ar tavu sirsnību un darbu.
Kur saknes avotam, kur saknes vējam,
Kur akmenim, kas lauka malā klus?
Kur saknes asarai, kas slepus noritēja?
Kur saknes cerībai, kas katrā dus?
Kur saknes – jautāt varu bezgalīgi
Un bezgalīgi apbrīnojot, šķiet
Tās lappuses kā sapņu kamolīts,
Kur dvēsele guļ mūžībai pie sirds.

****
Vientulību ar labiem vārdiem, kas sedz.
Tava dvēsele dziesmai un skaistumam māsa,
Labu darīt otram, - tavs lielākais prieks.
No tiem cilvēkiem, kuri izgaismo dzīvi,
(A. Apškrūma)

****
Kā uzvilkts pulkstenis - tāds mūžs Tev Laimas likts.
Šī mazā pasaule ap Tevi griežas visa.
Tu gaismas kāpnes tās, pa kurām augšup tikt,
Kur zelta saules loks un lielā laika risa. F. Gulbis.

****
Ar darbu tev ir pilnas rokas,
Ar labiem vārdiem pilna sirds.
Ik zars no tava dzīves koka,
Tik brīnumjaukos ziedos mirdz.
Tu pasmaidi, ja skauģi gadus skaita,
Un neskumsti, ja matos sarma krīt.
Tu esi cildena un tāpēc vienmēr skaista,
Jo sirds un dvēsele tev krūtīs mīt.
Ej saules taku laimīga un stalta,
Nes saujās prieku, gaismu citiem dod –
Lai šeit, pie tava sadraudzības galda
Ikviens no mums sev gaišu prieku rod.
(A.Rode)