Cāļa atpūta

Varbūt kāds var padalīties ar to, kādas bērnībā bija mīļākās grāmatas un varbūt kāds atminas kā sauca grāmatiņu par večiņām, kas bija domātas kā varavīksnes krāsas?

·Manuela Kofiņjo Lopesa “Vecenītes ar saules sargiem”. ;)

·Minēšu tikai vienu, vismīļāko no vēlākiem bērnības gadiem - "Momo". Otrreiz izlasīju vēl vidusskolas vecumā, protams, sapratu pavisam citādi. Un joprojām pārlasu.

·Tā, uz pirmo atmiņā pagrābienu – „Brāļi Lauvassirdis”, „Pepija Garzeķe”, „Sniegbaltīte”, „Ronja, laupītāja meita”, „Skudriņa Ferda” (vai kaut kā tā), „Komēta nāk”, „Karlsons, kas dzīvo uz jumta”, „Karlsons lido atkal”, „Doktors Dūlitls”, „Peldošā sala”, „Par mūsu sētas bērniem, (kautkonutur) un kaķi”, „Baltkrēpītis, Dūkanais”, „Delfīnēns Guks” (vai vienkārši Guks?), „Dievs, daba, darbs” (es gan nezinu, vai šito pie pasakām var saukt).

·No tiešām pasakām aizrāvos ar n-tajām "Brīnumzemes" sērijām (cittautu pasaku sēr.). Latvju pasakas - ne visai.

·Karlsons, Karlsons, Karlsons! (dēļ kura es iemācījos lasīt, jo gribējās zināt, kas būs tālāk.) Un pārējā Lindgrēna. „Brīnumzeme”, skaidrs. Visinteresantākās pasakas bija poļu un afrikāņu. Vēl bija tāda maza formāta, bet bieza, pelēka grāmata "Krievu tautas pasakas". Trīs nodaļas tur bija - brīnumpasakas, viena, ko neatceros, dzīvnieku, vai? - un vislabākā - joku. Vaaij, cik tās joku bija feinas. Bet krieviski es iemācījos lasīt tādēļ, ka mamma līdz galam neizlasīja „Муха, Муха-Цокотуха”. Piesēdos pie tās Mušas, izboksterējos cauri un darīts. Man bija pieci gadi. 

·„Vinnijs Pūks”
Lindgrēne – „Karlsons”, galvenokārt. Un Emīls. Cita man bērnībā nebija, uzradās jaunībā tik.
Loftinga „Doktors Dūlitls”.
Zentas Ērgles visādi darbi.
Aleksandrs Volkovs un viņa „Oza pilsētas burvja” atvasinājumi - topā bija „Dzeltenā Migla” kā viņa monumentālākais darbs.
Vēlāk nāca arī Žils Verns (izlasīju visu, kas bija latviski izdots), Dž. F. Kūpers, „Pikvika Kluba piezīmes”...un visi Dadža kalendāri. Nesapratu Alisi nekādīgi... un Mēriju Popinsu.

·Bet no ne-pasakām ar milzu aizgrābtību Z. Ērgles darbi, bija kaut kas no M. Stārastes. Neatminos, kam bija „Lācīša Rūcīša raibā diena”. Varbūt tai pašai Stārastei (slinkums meklēt tagad). Nu ja, Vinnijs Pūks - lāču zēns - arī. Tā takš klasika. Vēl bija kaut kāds "Palle viens pats pasaulē", "Kustīgais Jānītis" - ja nemaldos, šīs mantoju no māsīcām - k-kādas 50.-to gadu grāmatas. Jā - jau tad man patika karikatūras. H. Bidstrupa.

·''Garkājtētiņš'' - lasīju, lasīju un pārlasīju....un katrā vecumā sapratu ko citu.

·"Pasaules bērni" nebija tiem laikiem slikti...Vija Upmale -"Raibās nedienas".

·Vieni vienīgi ārzemnieki:
Vinnijs Pūks (angļu), "Dzeltenā dzeņa ordenis" (brazīliešu), "Tūkstoš un vienas nakts pasakas"..."Džungļu grāmatā" (atkal jau anglis), " Toma Soijera piedzīvojumi" (amerikānis).
Gadījās viens ukrainis: "Robinsona Kukuruzo piedzīvojumi". Oi, paga, paga, grieķis arī ir: "Mūsu brālis Niks".

·„Trollīši Mumini”
„Ronja - laupītāja meita”
„Emīls”
„Pepija garzeķe”
„Mio, mans Mio”
„Herbe ar lielo cepuri”
„Garkājtētiņš”
„Runcis zābakos”

·Oi, jā „Dzeltenā dzeņa ordenis”!
„Pasaules tautu bērni” - vai kā tā sērija saucās. Pa vidu šausmīgi garlaicīgiem stāstiem bija ļoti mīļi - par kaķenīti mistkastnieci, par bruņurupucieni Salliku... No šīm grāmatiņām es iepazinu veco pīpmani komisāru Megrē. Drusku vēlāk nāca Žils Verns, Dimā un Konans-Doils..

·„Hotabiču” piemirsāt. Man to iedeva palasīt slimnīcā gultas kaimiņiene. Trakākais, ka tas bija pēc apendicīta operācijas, kad smiešanās ir ļoti sāpīga nodarbe.
„Grāmata par skudriņu Ferdu”, šķiet.
Karlsons utt. no Lindgrēnas
„Doktors Dūlitls”
„Nedarbnieks Emīls no Vimmerbijas”
Kestnera Emīls, Lotiņas utt.
Zenta Ērgle (īpaši „Mūsu sētas bērni” par to vasaru ārpus pilsētas)
Garkājtētiņš un Mazputniņš
Žils Verns, fantastikas („Andromedas miglājs” utt.) un ceļojumu sēriju grāmatas
„Konsuella”, „Sieviete Baltā”, „Mēness akmens”.

·"Vējš vītolos". Lasu tagad un spīdzinu savu dēlu ar sajūsmas pilniem tekstiem , ka šitais ir labais. Laikam ir grāmatas, līdz kurām jāizaug..."Sprīdīša bibliotēkā" ir daži nesastapti teksti - "Liesma Kupena un viņas 7 tēvoči" vai kaut kā tā, Volkova pārstrādātais (pie tam neslikti) Ozs, uc. Sīka biju, ņēmos gluži maniakāli lasīt visu "Apvāršņa "sēriju.

·Septiņu gadu vecumā izlasīju "Starp mums, meitenēm, runājot" un "Bez piecām minūtēm pieauguši". Ļoti patika. (Kaut arī, par ko īsti šīs grāmatas, sapratu neeeeedaudz vēlāk)
Vēl bija O.Vācieša dzejoļi bērniem (liela, balta grāmata cietos vākos).
Rodāri "Sīpoliņa piedzīvojumi"
Stārastes "Kas dzīvo Dižmežā"

·Pilnībā pievienojos par visām iepriekšminētajām grāmatām + vēl atgādinu Silvijas Rannamā "Kadriju", to ar varēja lasīt katru gad' no jauna.
Vēl man baig' patika grāmata par lācīšiem "Ķetaurītis un Letenīte", "Greizo spoguļu karaļvalsts" par Oļu un Aļo, "Džūkstes pasakas" un vēl vesels lērums. Vai Nezinīti kāds jau minēja? „Nezinītis uz Mēness” bija nolasīts driskās. Un protams, Kestners, no viena gala līdz otram.

·Es ar lasīju visu pēc kārtas, lielākā daļa jau nosaukta. No nesauktajām man patika "Pasakas par ziediem". Pepija, Ronja, Karlsons, Emīls, Dūlitls, Kestnera darbi utt. patika man ar! Pusaudža gados patika "Krusttēva Toma būda". Lai gan zināju, ka tur jāraud, lasīju atkal.

·"Cirka numurs ar 14 plīts riņķiem" - kā brālis ar māsu samainās vietām.

·"Cirka numurs ar 14 plīts riņķiem” - vēl tai pašai autorei bija "Siļķes auss" - arī šausmīgi patika, lasīju un pārlasīju, dažas vietas bezmaz no galvas zināju. (Tās gan, protams, nav pasaku grāmatas).

·''Par mūsu sētas bērniem, indiāņiem un melno kaķi'' - pārlasīta neskaitāmas reizes. ''Čitas burtnīca'' un noteikti visas grāmatiņas par Dorotejas piedzīvojumiem - ''Smaragdu pilsētas burvis'', ''Ugunīgais Marānu dievs'', ''Dzeltenā migla'', ''7 pazemes karaļi''. Ļoti, ļoti interesantas grāmatas, varētu pat pārlasīt.

·No neminētajām – „Džeina Eira”, „Kapteiņa Granta bērni” (vienmēr lasīju slimojot), T.M.Rīda sirdi plosošie gabali („Baltais virsaitis” un „Kvarterone”), „Palle viens pats pasaulē”, „Pasakas par tiesām un tiesnešiem”, „Kā brālītis trusītis uzvarēja lauvu”, „ Vējš vītolos” (absolūts favorīts!). Padomju mantojums – „Lazdu laipa”.

·No neminētajām, protams (jo visas izlasītās uzskaitīt paņemtu gūzmu laika): "Bagātību sala" (izlasīju reizes padsmit), "Trīs vientuļā salā", "Dzimusi brīvībai", "Trīs resnvēderi"...un miljons citu gara darbu..

·Man visu laiku iemīļotākā bērnu grāmata ir Lāgerlefas „Nilsa Holgersona brīnumainais ceļojums”. Katru reizi, kad ieraugu 20 SEK banknoti, atceros šo grāmatu. Bet ja nopietni, manuprāt, ir brīnumjauki, ja viens cilvēks tik smuki savij vienā romānā stāstu par savas zemes vēsturiskajām leģendām, reāliem vēstures notikumiem, ģeogrāfiju.

·Nemanīju, ka kāds būtu pieminējis "Daiļo Margarētu" un "Ķēniņa Zālamana raktuves". R.Hegards laikam autors bija.

·"Klāra Klukste". Nu "šausmīgi briesmīgi" smieklīga grāmata. Mūslaikos gan bija pieejami tikai Ulmaņlaika izdevumi (man iedeva lasīt 12 gadu vecumā, kad it kā mērķa vecums palicis aiz muguras), bet patika jau tad. Un 90-gados izdeva no jauna.

·Nu jā, daudz, kas šeit jau tika pieminēts, bet nemanīju tādus savas bērnības bestsellerus kā
„Alfons Trīcvaidziņš”, „Mareka Vasarraibumiņa neticamie piedzīvojumi”, „Zirgs bez galvas” -nejauciet ar jātnieku bez galvas. No Ērgles veikuma „Uno un trīs musketieri”, „Operācija "Kanna"”. No Līvzemnieka „Veco vraku noslēpums”.
Kur nu vēl visa plašā piedzīvojumu un fantastikas romānu sērija:
„Četrdesmit meklētāji”
„Baltā tuksneša spoki”
„Dārdu aizas noslēpums”
„Bronzas putns”
„Mess-mend”
Pēc tam jau nāca Verns, Londons, Stīvensons, Konans-Doils, Kūpers, Main Rīds, utt.
Visagrīnākajā bērnībā bez Stārastes man ļoti patika „Pifa piedzīvojumi” un Sutejeva grāmatiņas („Kas teica Ņau?” u.c.), jo tajās bija daudz jaukas bildes.
Diez ko neaizrāva arī liela daļa pasaku. Tādas kā brāļu Grimmu veikums, tāpēc, ka bija vardarbīgas. Pārējās tautas pasakas bija ļoti shematiskas un sižeti lielākajai daļai no tām bija līdzīgi visām tautām, tāpēc likās diezgan garlaicīgas. Bija jau arī izņēmumi, ko lasīju labprāt.
Nevaru atcerēties nevienu sakarīgu bērnu dzejas grāmatu. Arī tagad tādas nav manītas.

·Man ārkārtīgi patika pasaku krājums "Ganu zēns un velns" - no laikiem, kad es lasīt nemācēju un tētis lasīja priekšā.
No agrīniem pusaudža gadiem ļoti, ļoti patika Zentas Ērgles triloģija, kas sākās ar "Starp mums, meitenēm, runājot...". Laikam kādas 5 reizes izlasīju visas trīs grāmatas.
Un neatceros autoru, bet grāmata bija "Omīte ābelē". Grāmatā bija tik ļoti garšīgs apraksts biezpienam ar redīsiem un plūmju kūkai, ka man vēl tagad siekalas mutē saskrien.

·Darela „Mana ģimene un citi zvēri”utt., “Zaļā paradīze”, “Noenkurotais šķirsts”, “Trīs biļetes līdz Adventure”, “Ķengurēna ceļš”, “Bafutas pēddziņi”, “Zvērudārzs manā bagāžā”, “Apskurbušais Mežs”, “Noslēpumaino trokšņu zeme”, “Rozija ir mana radiniece”. Un Džeroms K. Džeroms: “Trīs vīri laivā”, “Trīs vīri uz vellapēda”, “Piezīmes romānam”.

·Nu es te par bērnības grāmatām rakstīju, ja piepluso agrīnos pusaudža gadus, tad jau nāk visas „Daiļās Margaritas”, „Kapteiņa Blada odisejas”, „Aivenho”, „Kvarterones”, „Jātnieki bez galvām” un tā tālāk. Un druscīt vēlāk teju vai visa sērija "Piedzīvojumi, fantastika, ceļojumi"- „Paši dievi”, „Naudas koks”, „Sargasi kosmosā”, „Dārdu aizas noslēpums”, „Uguns cikls, tuvu kritiskajam”, „Malvilas pils”, „Cilvēcīgais dzīvnieks”, „Marsiešu hronikas”, „Pārbaudes akmens”, „4. ledus laikmets”, „Pēdējais Atlantīdietis” (vai atlants), utt., utjpr.
Bet no agrīnajām grāmatām - bija tāda grāmata par burvju otu, ar ko visu varēja uzzīmēt, un burvju dzēšgumiju, kas dzēsa caurumus visur... Bet kā to sauca?
Ak jā, vēl bija „Mazais cilvēks”. Un, un, un - mana pati pirmā favorīte – „Kā kaķēns Ņauva draugus meklēja”.

·Šie arī baigi patika:
"Dželsomino melu zemē"
"Atomino"
Vēl joprojām ārkārtīgi patīk "Mēs - Sālsvārnas salas vasarnieki".
No Kestnera te nemanīju "Punktiņu un Antonu".

·Man patika „Alise Brīnumzemē”, mazāk - Aizspogulijā, bet arī patika
Pavisam agrā bērnībā patika Sniegbaltīte, zināju no galvas. Nezinītis, Z. Ērgle, „Doktors Dūlitls”, visi Dareli – ļoti, ļoti.

·A man dikti patika "Mareka Vassarraibumiņa neticamie piedzīvojumi".

·Pelēkās Pūces stāsts par varonīgo indiāņu meitenīti "Seidžo un viņas bebru piedzīvojumi"

·Atcerējos vienu grāmatu, kas mani bērnībā pozitīvā nozīmē satrieca – „Karalis Matiušs Pirmais”.

·''Garkājtētiņš", "Ronja, laupītāja meita", "Momo" (biju aizmirsusi, ka tādu vispār biju lasījusi, bet kad tagad pārdomāju, atcerējos, kā man patika šī grāmata), "Anna no zaļajiem jumtiem" bija super, izlasīju visus sējumus. "Alfons Trīcvaidziņš". Tad bija mīļas arī pasaciņas - par neglīto pīlēnu, par rausīti.
Viena no pirmajām priekšā lasītajām grāmatām bija par meitiņu, kura raudāja, jo saplīsa oliņa. Man tā bija dikti mīļa, bet nevaru atcerēties nosaukumu.... man stāstīja, ka es līdzi raudājusi...
Ā, un vēl bija "Makss un Morics" un "Staburaga bērni".

·Neviens šeit nav pieminējis M. Kļavu, kurai bija jaukas grāmatiņas par vāverēnu Tomu, kaķēnu Miku, kurmi u.c. Vismaz es tās lasīju ar lielu aizrautību.
„Nezinītis uz Mēness” šķita ārkārtīgi aizraujoša.
Ronja un „Brāļi Lauvassirdis” ļoti aizkustināja.
Bet šeit jau pirms manis nosauktas vēl tik daudz jaukas grāmatas. Katra no tām ar kaut ko īpaša. Bet, piemēram, tik burvīgais Vinnijs Pūks bērnībā neizraisīja nekādas emocijas, toties tagad gan šķiet ģeniāli uzrakstīts. „Aladina burvju lampa” arī tika pārlasīta vairākkārt

·Man mīļākās bija Andersena pasakas. Pēc tam brāļu Grimmu pasakas. Tad man vēl ļoti patika "Laupītāja meita Ronja", to laikam pārlasīju neskaitāmas reizes. Ļoti patika "Smaragda pilsētas burvis". No latviešiem man patika "Ziedu pasakas"

·Bija tāda smagnēja grāmata par kādu zēnu, kas pazemē rāpās pa koku, kas auga uz leju... Tur bija ļaunais spēks - čūska... Baigi agri izlasīju. Pāragri. Vajadzēja vēlāk. Tagad gribētu palasīt, saprast, jo kaut kas tomēr aizķēra. Un Konsuelu ar vajadzētu pārlasīt. Bija tāda zaļa grāmata "Indiešu pasakas". “Dekameronu” arī izlasīju stipri par agru, ap 8. klasi, bet neko, patika.

Apmēram 95% no šeit iepriekšminētā atceros lasījusi un pārlasījusi... Ehh, grāmattārpa bērnība!

·Manas bērnības mīļākā grāmata bija "Jātnieks bez galvas". Visas vecenītes ar saulessargiem pret šo reāli sūkāja. Nu labi, nobālēja.
·Andersena pasakas. Ļoooti patika. Visas.
Stārstes grāmatas: „Zīļuks”. „Herbe ar lielo cepuri”. „Mazā raganiņa” - viens no mīļakājiem darbiem. Tad, protams, „Ronja - laupītāja meita” un visas pārējās autores grāmatas. Es pat atceros, kā vienreiz iepriekšminēto grāmatu izdziedāju! Tipa lasīju skaļi izdziedot man vienai zināmā meldiņā.
Protams, pasakas, pasakas, pasakas... Daudz visu ko varēt nosaukt.

·„Mazo raganiņu”, tāpat kā „Mazo spociņu” un „Mazo ūdensvīriņu” sarakstījis O. Preislers.

. Lasīt iemācījos 5 gadu vecumā. Bet kaut kā tās pirmās grāmatas neatceros. Visspilgtāk atmiņā ir palicis “Baltkrēpis”  - autoru neatminos. Stipri traģisks stāsts par zēnu un savvaļas zirgu.

Apkopoja Saula