Lūle Vilma
Neesmu lasījusi nevienu no viņas darbiem, bet laikam tomēr esmu nobriedusi. Esmu dzirdējusi daudz atsauksmes gan labas, bet tomēr gribu vēlreiz dzirdēt. Kāds stils? Kā lasās? Kuru viņas grāmatu jūs ieteiktu kā pirmo?
* Nopirku, man nelasījās un neuzrunāja. Sapratu, ka nav priekš manis un grāmata nelasīta stāv plauktā.
* Tikai pirmā, „Debesis cilvēkā“. Pārējās uzdzen vainas sajūtu par to, ka tu vispār esi piedzimis un dzīvo, - tas vairs nav ne interesanti, ne veselīgi. Tad jau labāk raut cauri krievu vai angļu valotā Luīzi Heiju. Optimisma un reāli interesantu ideju čum vairāk.
* Esmu vienu grāmatu izlasījusi līdz beigām. Nopirku pirmo, bet neesmu pabeigusi. Neko neuztvēru negatīvi, bet centos izprast. Principā, viss diezgan loģiski izskaidrots. Interesanti. Vienīgi latviskajā variantā grūti lasās. Nezinu, varbūt tulkojums nav īsti labs.
Domāju, ka šī grāmata noder arī sevis pilnveidošanai un sevis iepazīšanai. Cilvēka kā tāda izprašanai. Lasīju ar interesi, paņemot priekš sevis to, kas der man! Ne jau visa grāmata ir par katru no mums. Vairāk detaļās, bet kopumā, katrs sev var atrast atbildes uz kādiem jautājumiem.
* Pilnībā piekrītu Lūles izpratnei par slimību izcelsmi un problēmu risinājumu. Grāmatas lasās pagrūti, taču tās nav jālasa no vāka līdz vākam. Katrā grāmatā var atrast sev šimbrīdim aktuālāko. Pēc laika pārlasot, nozīmīgas šķiet pavisam citas lietas. Sākt iesaku ar „Debesis cilvēkā“.
* Esmu lasījusi vairākas viņas grāmatas un kaut ko tur var paņemt sev zināšanai. Protams, ka absolūtā patiesība neeksistē nevienā no ezotērikas grāmatām un katram cilvēkam arī kaut kas savs der. Vispār ieteicams palasīt dažādu autoru darbus un tad izlemt, kas man liekas derīgs, man un tikai man....
* Lasīju pirms pāris gadiem un atceros tikai to, ka lasīšanas laikā kļuvu kašķīga un tāda kā atrauta nost no tuviniekiem. No idejām patika tas, ka nav veselīgi būt labai. Kaut gan patiesība ir drusku citāda: Labiņai būt ir slikti, nevis labai.
* Viņas grāmatas savā starpā ir saistītas un katru nevar uztvert kā pilnībā atsevišķu. Saka, ka esot jālasa tādā kārtībā, kādā tās izdotas, t.i. pēc kārtas numuriem, jo pirmās grāmatas skaidro likumsakarības vispārīgi, savukārt, pārējās - sīkāk pa jomām.
* Es esmu izlasījusi līdz trešās grāmatas vidum. Kad lasīju pirmo, tad baigi jūsmoju, bet tālāk lasot, sapratu, ka rakstniece ne tikai atkārtojas, bet nonāk pat pretrunās ar sevis teikto pirmajā grāmatā. Nu apmēram tā - no sākuma ir teksts par to, cik mēs visi nepareizi dzīvojam, neieklausoties savā ķermenī un tā tālāk (es lasīju pirms 3 gadiem), bet trešajā grāmatā ir teksts, ka vispareizāk ir dzīvot tā, kā mēs dzīvojam, jo tādā viedā vislabāk mācamies. Ap to vietu es arī pārstāju lasīt.
* Doma ir, ka mācīties var vairākos veidos. Kas nemācās no teorijas, tam dod mājienus. Kas negrib saprast mājienus, tam ar mietu pa pieri, t.i., kaut kādas lielākas nepatikšanas. Piemēram, ja cilvēks par daudz strādā, tad tiek dota iespēja kaut kur atpūsties. Ja to neizmanto, viņš salauž kāju, lai pagulētu un padomātu.
* Es ik pa laikam palasu un pārlasu. Ja to visu tver caur sevi, saviem tuviniekiem un attiecībām- ļoti noderīgi, bet brīžiem tik grūti, ka asaras birst. Un tomēr atkal un atkal atgriežos pie šīm grāmatām.
* Meitenes, bet vai kādai pēc viņas grāmatas izlasīšanas ir reāli uzlabojušās veselības problēmas vai kaut kā citādāk uzlabojusies dzīve? Piemēram, vairs neesat tik nervozas utt.
* Kaut kādi pamatprincipi ir noderējuši neapjukt dažās sarežģītās dzīves situācijās, bet citādi īpaši neesmu pakļāvusi savu dzīvi šīm grāmatām.
* Lielākais riska faktors manuprāt ir, ka tas varētu kaut kā nesaskanēt ar tavu reliģisko pārliecību. Vilmai bija problēmas gan attiecībās ar tradicionālo baznīcu, gan tradicionālo medicīnu.
* Man palīdz un iedvesmo. Es pat teiktu - vienu laiku uz viņas grāmatām vien turējos - tas bija mans tumšais periods. Lasīju un raudāju, dusmojos un atkal lasīju, bet pēc tam tā informācija nosēdās zemapziņā un dzīves līnijas kļuva skaidrākas, un skaidrāk var saredzēt to punktu, kur šai dzīvē esmu es, jo man bija brīži, ka likās, ka tāda punkta kā es nemaz nav.
* Īstenībā lasu ar zināmu skepsi. Bet izsit no sliedēm tādas lielas sakritības, ka paliek jocīgi.
* Man Lūles Vilmas grāmats uzdzina depresiju. OK, depresija jau bija, bet nu tad palika pavisam slikti. Kaut kā tas gaišais stariņš izpalika.. vai pagāja man garām. Tagad stāv plauktā, pat nepieskaros no šausmīgam atmiņām. Bet skatos, cik cilvēku, tik viedokļu.
* Esmu gandrīz visas izlasījusi (ja nu kāda pa šo laiku no jauna iznākusi). Kā romānu, protams, to lasīt nevar. Jebkuru šāda rakstura grāmatu ir jālasa pavisam citādi. Un, manuprāt, no katras grāmatas ir iespējams gūt kādu vērtīgu atziņu, kāds teikums noteikti uzrunās tieši tevi. Depresiju gan neuzdzina nevienā brīdī, drīzāk lika sapurināties. Paskatīties uz problēmu no cita skatu punkta.
*Periodiski pārlasu. Ne vienu reizi vien ir palīdzējis paskatīties uz lietām no citas puses un ieskatīties sevī. Protams, neteikšu, ka tas reizēm būtu viegli - patiesība acīs kož. Taču savas slimības cenšos šādā veidā ārstēt.
Apkopoja Saula
Komentāri
Bez tam grāmata man palīdzēja rast atbildes uz gūzmu dzīvē izveidojušos jautājumu gan situācijās, gan attiecībās. Tas viss bija man pilnīgs jaunums, bet tas bija tieši tas, kas man tobrīd bija vajadzīgs.
Interesants bija ceļš, kādā veidā grāmata pie manis nonāca - pēkšņi apslimu - nopietns laringīts, uz darbu iet nevar, jo man darbs saistīts ar runāšanu, bija arī t'. Bet kaut kas dzina mani auzbraukt līdz grāmatnīcai nopirkt lasāmvielu. Kā iegāju grāmatnīcā, tā roks pie durvīm paņēma tieši šo grāmatu. Līdz šim vispār par tādu Lūli dzirdējusi nebiju, pašķirstīju un sapratu - tas ir priekš manis. Šajā slomošanas nedēļā izņēmu cauri 1. un 2. daļu. Ar to man pagaidām pietiek. 3. sāku lasīt, bet likās par sarežģītu. Tā arī palika puslasīta.
Starp citu, neilgi pēc viņas nāves ieraudzīju kioskā žurnālu, kur uz vākas bija viņas bilde un uzraksts " Lūles pēcnāves vēstījums" . Nopirku.
Kādai sievietei laikam sapnī viņa bija pieteikusies un nodiltējusi pēcnāves vēstījumu. Tur viņa atvainojās par to, ka par stingru bija " audzinājusi" savus pacientus. Jau tur esot tikai nākusi apskaidrība, ka ne visi viņas filozofiju ir mācējuši izprast., resp. skaidrojumiem bija jābūt daudz vienkāršākiem, lielākām cilvēku masām saprotamiem.
Domāju,ka tāpēc arī viņas pēdējās grāmatas tā nelasās, ir par sarežģītu.Es arī pārgāju uz Luīzi Heju.
Kādreiz noteikti sameklēšu Lūles Vīlmas kapu, lai aizbrauktu un pateiktos viņai par grūto, bet tik ļoti nozīmīgo darbu!
Mana dzīve sākās no jauna. Ar izpratni par svēto trīsvienību: dvēseli, garu un ķermeni, nevis kaut ko abstraktu cilvēka veidolā, kā tas bija līdz tam. Ar domu, ka nekas nav zaudēts, ka apziņa dodas pagātnē, lai kļūdas labotu. No sirds piedodot.
Nav viegli atzīt sevī slikto, kur nu vēl mainīt to uz labo:) Ja izdodas, ir neaprakstāmi viegli.
Tas nav ceļš vienai dienai, tas ir ceļš visai dzīvei.
ka jau augstak tika teikts, katru reizi parlasot - var uztvert ko jaunu, šim brīdim svarīgu, kas pirms tam bija mazsvarīgs. grāmatas parlasu ik pa laikam- lasot rodu mieru...
Vai piemēram, visa vaina ir mūsu vecākos. Piedodiet viņiem. Domāju par savu mammu un spēju viņai tikai bučot rokas dziļā pateicībā un man jālūdz viņai piedošana, nevis man viņai kaut kas jāpiedod. Un tā ir ļoti daudz vietās.
Pieļauju iespēju, ka tiešām vajadzēja sākt lasīt ar pirmo grāmatu. Meklēšu to un tad varēšu dalīties jaunos iespaidos.
Vēl es tā domāju - ja jau viņa ir pārliecināta par savu patiesību, taisnību, tad jau iznāk, ka pati ir lepna par daudz par sevi un pati grēko. Nezinu. Visādi esmu domājusi.
Kad nolēmu iegādāties kādu no grāmatām, nezin kāpēc roka pastiepās pēc grāmatas Dārgās dusmas. Laikam tajā laikā es par visu dusmojos, ka nav tā kā es to gribētu...
Šī grāmata prasa attieksmi, tā nav literatūra, kura būtu ar aizrautību jāizlasa nakts laikā!
Izlasīju kādu tekstu, noliku malā grāmatu un mēģināju atcerēties savas izjūtas un savu rīcību attiecīgā brīdi. Kad nonācu pie tēmas, kas man bija ļoti aktuāla, pārdomāju rakstīto un mēgināju lūgt piedošanu gan sev gan otram cilvēkam, kurš bija pametis mani un savu bērnu. Pirms aizmigšanas domās piedevu pāridarītājam... Un otrā dienā notika brīnums!
Dēls vakarā paziņoja, ka viņam esot zvanījis tēvs, apvaicājies kā klājas un izteicis vēlēšanos satikt! Tas tiešām bija brīnums, jo viņi nebija tikušies vairākus gadus. Ticiet vai neticiet, es jutos brīva, brīva no aizvainojuma uz šo cilvēku, brīva no negatīvajām atmiņām, kas brīžiem traucēja doties uz priekšu un veidot citas attiecības. Citas grāmatas tā arī neesmu iegādājusies, bet grūtos brīžos vai kad sajūtu fiziskas sāpes dažreiz meklēju atbildi šajā grāmatā, palūdzu piedošanu sev un savam ķermenim, un kļūst vieglāk! Varbūt arī Jums šīs grāmatas varētu palīdzēt. Vēlu Jums visiem atrast tieši Jums adresētos vārdus un rasts atbildes.
Mans komentārs: