Cāļa atpūta

Tikai vienu.

* Remarka “Melnais Obelisks”

* Markesa “100 vientulības gadus”.

* Es "Šveiku" paņemtu. Abas daļas. Ļoti piesātināts darbs. Dažādi atgadījumi, neparasti raksturi, kaislības, karš. Var par mīlestību atrast, var par kāršu spēli. Smalki kaujas stratēģijas plāni...Ēdienu receptes. Vienvārdsakot - derīga un uzmundrinoša lasāmviela.

* Hemingveja "Fiesta" un Muntes "Stāsts par Sanmikelu". Nāktos mest monētu, kuru no šīm

* Uz vientuļu salu... laikam jau praktisko izdzīvošanas rokasgrāmatu ar plosta/kuģa u.c. uzmeistarošana instrukciju. Bet, ja būtu devusies uz vientuļu salu apzināti, tad nekāda literatūra mani vairs neglābtu. Šobrīd, piemēram, vēlētos atrast pāris stundas lielā arhitektūras elementu leksikona salīdzināšanai ar jaunizdoto latvju arhitektūras vārdnīcu.

* Nu, ja akurāt gluži tikai vienu, tad... Darela “Mana ģimene un citi zvēri”. Vai Milna “Vinniju Pūku”.

* „Meistars un Margarita”. To patiešām varētu lasīt simts reizes un neapniktu! Man šķiet, ka mīļāko grāmatu var noteikt pēc tā, vai to iespējams izlasīt otrreiz.

* Es ņemtu kaut ko uzmundrinošu - Dekameronu (arī biezs, starp citu)

* Pētera Hēga "Smillas jaunkundzes sniega izjūtu". Kaut gan man šķiet, ka zinu to no galvas, ikreiz pārlasot atrodu kādu interesantu niansi, par kuru varētu domāt un domāt, grebjot ziloņkoka figūriņas vai beržot manioku putrā

* Ja tikai vienu grāmatu, tad jāpadomā. Visdrīzāk kaut ko nopietnu un ilgspēlējošu. Piemēram, "Fuko svārstu" vai "Rozes vārdu", vai kaut ko no Dostojevska.

* „Gesta Berlingu” vai “Stāstu par Sanmikelu”. Vienu no šīm.

* Ja rīt jābrauc, tad ņemšu līdzi Marinannas Feitfulas “Uzticīgo”. Jo jāizlasa līdz galam. Ja vispār, tad ņemšu Bulgakovu “Jauna ārsta piezīmes”. Jo jau labu laiku gribu pārlasīt.

* Biezu mandalu krāsojamo grāmatu un flomīšus. Nopietni. Lasāmu? Kaut ko no filozofijas. Piemēram, Junga “Dzīve.Māksla.Politika”. Būtu vērts to vairākas reizes izlasīt, bet laika nav.
Un ūdens necaurlaidīgā lādē nosūtiet man visas Darela grāmatas.

* Protams, Kortasāra "Klasīšu spēli".

* Bulgakova "Meistaru un Margaritu" vai Sent-Ekziperī "Mazo princi" - nāktos lozēt

* Ņemtu Šekspīra kopotos rakstus (kā zinu, tie visi ir pieejami vienā apjomīgā grāmatā, sīkiem burtiņiem, plānām lapiņām), jo neko ietilpīgāku nevaru iedomāties
Kā otru variantu (ja drīkst tikai daiļliteratūru) apsveru literāri absolūti nebaudāmo grāmateli "Šveices Robinsoni" (vai tml.) Tā ir burtiski piesātināta ar zinātniski pamatotiem izdzīvošanas paņēmieniem. Tiesa, baidos, ka reālā dzīvē tie varētu neizrādīties gana praktiski. Tomēr, pilnīgi noteikti šī grāmata ir apgādāta ar bagātīgāku paņēmienu klāstu, nekā īstais Robinsons.

* "Sofijas pasaule". Bija manās rokās pirms gadiem 10, nepaspēju izlasīt, bet tā tiešām lēni un iedziļinoties jālasa

* Nu tad apvienoto “Trīs vīri laivā”, “uz vellapēda” un vēl par trīs bērniem. Neko nopietnu šai gadījumā. Vēl var Darela kopotos rakstus (pieņemsim, ka tādi ir).

* Vonnegūta – “Čempionu brokastis”, “Lopkautuve nr.5” un “Ar Dievu, mister Rouzvoter” - viena grāmata, bet, ja varētu ņemt vēl, tad visu, kas pieejams no Vonnegūta, labprāt pārlasītu, nu varbūt "Kaķa šūpuli” gan vairs nē, bet nu pārējās noteikti

* Ja būtu iespēja blēdīties, ņemtu visu Eko un Rušdi un Hemingveju, nu labi, tikai Hemingveju. Ja iespējas blēdīties būtu mazākas, tad A.Ozoliņa “Duktu”, vientuļai salai piestāvētu, citādi var smadzeni izmežģīt, tramvajā lasot.

* J. Martels "Pī dzīve"

* Es ņemtu Bariko "Okeāns, jūra"..

* "Trīs vīri laivā".

* M. Kaningema "Stundas".

* Laikam Vikotru Igo – “Parīzes Dievmātes katedrāli”. Neesmu lasījusi un izskatās diezgan bieza.

* Ja būtu jābrauc tagad un uzreiz, tad ņemtu līdzi "Idiotu"- lasu jau kopš vecākā bērna piedzimšanas un tā arī galā netieku.