Cāļa atpūta

Kuras grāmatas jūs ir sasmīdinājušas līdz krampjiem vēderā?

*** Es pārsmējos par klasiku – „3vīri laivā” un „Meistars un Margarita”. Tad vēl Einfelda „Veči” bija tāds melnā humora faniem atbilstošs gabals.

*** „Šveiks” - neremdināms citātu avots savulaik. „Pikvika kluba piezīmes” - tur vairāk smaids turējās nenogurstoši. „3 vīri laivā... un arī uz vellapēda”. Tikko iznācis "Trīs bērni un es" (They and I). Andrejs Skailis, īpaši viņa 90-to gadu vidus garstāsti. Ja var suni nosaukt par Sētmales brīnumu un zaporožecu par Kartāgas Drupām. Vladimirs Voinovičs "Kareivja Čonkina dzīve un neparastie piedzīvojumi" - to es lasīju aurodams. Darels, bez šaubām... screw the fauna, dodiet man Lariju, Spirosu un Margo. ...

***„Vēsā jaunava un citi blēņu stāsti” Jerns Rīls, latviski. Terijs Pračets teju jebkurā grāmatā - angliski vai krieviski. Džeralds Darels, jo īpaši "Pirmais jūrasbrauciens", Korfu stāsti vispār, latviski. Vizma Belševica "Lauztā sirds uz goda dēļa", latviski.

***Es dievinu Ilfa un Petrova "13 krēsli" un "Zelta Teļš". Darels, saprotams. Vīri laivā ar’ nebija slikti. Ričards Gordons - esmu kādas 3 viņa grāmatas lasījusi (angliski), nezinu, vai ir tulkots latviski. Bet baigi labs! Ja ir tulkots Niemi "Populārā mūzika no Vittulas" - silti iesaku izlasīt - dievīgs Lapzemes mentalitātes atspoguļojums! Tad vēl man patīk somu humors Arto Paasilinna izpildījumā (tikai arī nezinu, vai ir pieejams Latvijā).

***Darels, Heriots, Doncova, Džeroms K Džeroms.

***Hmmm, kad man uznāk nu dikti feministisks noskaņojums, tad var lasīt un zviegt kopā ar Zuzannu Kubelku, bet vīriešiem tur smiekli diez ko nenāks.

***Ильф & Петров. Данил Хармс

***Heriots ir tā kā uz Darela pusi - lauku vetārsts, kas par saviem pacientiem un viņu saimniekiem raksta. ļoti jauki, cilvēcīgi un briesmīgi smieklīgi. Darels ir vairāk ironisks, Heriots mīlīgāks.

***Pievienoju šim sarakstam "Desmit rīvītes" un "Bridžitu Džonsu", atkārtoties tā kā negribas!

***"Kaķu stāsti ". Nupat izlasīju - a kas tur smieklīgs? (jeb man humora izjūta izzudusi)

***Vakar sāku lasīt bērnam K.Čukovska "Dakteri Aikāsāp " , bezgala smieklīgi bija

***Pievienojos par Darelu un Heriotu un Džeromu. tad vēl par Pepiju Garzeķi reizēm jāsmejas skaļā balsī, un Maksa Fraja "Eho" sērijas darbiem.

***Oooo! Bridžita Džounsa. To es esmu lasījis. Un, jā, es smējos. Bet! Es smējos PAR viņu, nevis AR viņu. Tur ir zināma atšķirība.

***„Vēsā jaunava un citi blēņu stāsti” Jerns Rīls, latviski Es šito vienreiz tramvajā lasīju un tā apņirdzos, ka gandrīz jau likās, ka laukā jākāpj dēļ apkārtējo sejas izteiksmēm. Somu humors Arto Paasilinna izpildījumā. Un latviski arī ir pieejams. Nesen iznāca čehu autora Hrabalas grāmata "Es apkalpoju Anglijas karali". Arī nav zemē metama. Varbūt nav gluži līdz galam izturēta, bet kopumā ir O.K.

***Es joprojām smejos par "Emīla nedarbiem".

*** Heriots neapšaubāmi. Citus uz sitienu neatceros, ir jau teju vai katrā otrajā grāmatā kāds smieklīgs brīdis. Bērnu grāmatās īpaši. Jaunās Heriota grāmatas neesmu lasījusi, nevaru spriest. Hmm, neticas, ka viņam zudis tas veselīgais humors.

***un Maksa Fraja "Eho" sērijas darbiem. Sera Makša piedzīvojumu lasīšana izveic depresīvo stāvokļu profilaksi. Skaiļa gara darbi; vecu Dadža kalendāru saturs - kaut vai humoreska par braukšanas instruktoru Sniķersonu..

***Jau minētie „Šveika piedzīvojumi” (vispār nevar lasīt publiskā vietā, piem., rindā pie zobārsta - blakus sēdošie skaidri nodomāja, ka es ne pie tā ārsta rindā sēžu, tb, pie psihiatra vajag, ja tā ķiķina un rēc lasot grāmatu). Itin daudzi smieklīgi momenti, lai arīdzan nevaid humoreskas: Heinleina gara darbi „Kaķis, kurš staigāja cauri sienām”, „Door into summer”. Marisa Vētras „Mans baltais nams”.

***Par “Divpadsmit krēsliem” nevar nesmieties, tur piekrītu. Bet Šveiks man ir smieklīgs tikai līdz brīdim, kamēr viņš aiziet karā. Pēc tam jau vairs nē. Heriotu iesaku visiem, kam patīk dzīvnieki - bez šī priekšnosacījuma diez vai liksies nez kas.

***Bija tāda maza vācu bērnu grāmatiņa "Meitene, ar kuru bērni nedrīkstēja draudzēties", kuru savukārt es nedrīkstēju lasīt sabiedriskajā transportā, jo ķiķināju kā sajukusi, un tauta uz mani greizi nolūkojās... Grāmatiņa tādā Pepijas Garzeķes stilā, par sīci, kam mūžīgi sanāca nograut kādus podus, bet vide reālistiska, Vācija 1. pasaules karā, tā, ka no pieaugušā skatupunkta tiem nedarbiem ir pavisam cits segums... Ja nāk pretī, noteikti izlasiet.

*** Papildinu izlasi ar mūsu Anšlava Eglīša darbiem Visfeinākie ir tie, kuros ir autobiogrāfiskie motīvi - "Pansija pilī" un "Homo novus" - super, super, super! Vienīgās grāmatas, kuras lasot es smejos.

***Terijs Pračets un Duglass Andersons oriģinālā. Tiesa, Pračetu (kurš ļoti meistarīgi parodē fantasy klasiku) es izlasīju pirms Zelaznija „Amber Chronicles”, un tas gan nebija īsti labi, jo rezultātā Zelaznija maigākajās, trauslākajās un smalkākajās vietās gribot negribot sāku ķiķināt, jo atcerējos TP pasāžas šajā stilistikā. Ā, jā, pēdējais ņirdzamais gabals ir Peļēvina "Svjaščennaja Kņiga Oborotņa".

***Peļevins, saki? Reklāmas iespaidota, nopirku vienu Peļevina grāmatu - mmm "Žoltaja strela", vai. Interesanti ir, bet grūti lasās - nu, tāda absurda filozofija, socreālisma apcelšana utt.

*** Šobrīd lasu Arto Pāsilinnas " Zaķa gads " Manam patreizējam depresīvajam stāvoklim tā ir kā zāles.

***Vairākas Peļevina grāmatas esmu lasījusi. Visas tādas jocīgas, fragmenti no dažādām filozofiskām, reliģiskām mācībām, mistika. Bet parasti sižets ir interesants un visu it kā atgremoto ezotēriku viņš tomēr prasmīgi iepin. Labs viņam ir tas, ka dažādās grāmatās ar šo līdzīgo gaisotni tomēr IR dažādas.

*** Grāmata iz bērnības laikiem „Alfons Trīcvaidziņš”.

***No pēdējām lasītajām ierēcu par „Hipohondriķa ceļvedis dzīvē. Un nāvē”.

***Man arī Eglītis patika, īpaši „Pansija pilī”. Un vēl, varbūt kādam liksies jocīgi, bet it bieži esmu apsmējusies R. Ezeras darbos, piem., stāstu sakopojums "Pie klusiem ezeriem", „Stundu kalendārā” un citur.

***Sen kā nebiju tā smējusi par sīču nedarbiem ( Kad nu pašai viss daudzmaz aiz muguras, tad jau var smiet! Paldies Talasai! ( Skat Joki. sīču nedarbi) Vispār, tik smieklīgi un izglītojoši, vienlaikus tāda solidaritātes un "tu neesi viens" sajūta! Domāju, ja šādu lasāmvielu publicētu grāmatiņas formā, tas būtu kabatas formāta mierinājums daudziem vecākiem!

***Smējusies līdz asarām esmu, lasot Darelu un savulaik Teātra anekdotes.... A ķiķināmu gabalu bez smieklu asarām ir bijis daudz, bet neko konkrētu neatceros, jo nebija asaru.

***Ļoti jauka un smieklīga grāmata bērniem un par bērniem ir "Petrīnes lakkurpes”. Tā, kā patīk angļu humors, labas bija Vudhauza grāmatas par mazliet aprobežotu angļu džentlmeni, kurš vienmēr iekuļas nepatikšanās un viņa sulaini Džīvsu, kas viņu no tām pēc tam ir spiests izpestīt visai oriģinālos veidos "Labs i ' Džīvs" un "Drošu dūšu Džīvs". Bet ģimenes lokā visārprātīgākās smieklu lēkmes ir piedzīvotas, kad kāds ir izdomājis vakarā visiem skaļā balsī palasīt vecos labos Šveika piedzīvojumus vai labus fragmentus no 50 gadu romāniem par kolchoznieku dzīvi. It sevišķi rekomendēju ainas, kurās notiek galveno varoņu intīmās tikšanās.

*** Darels man ļoti patīk, it sevišķi stāsti par viņa ģimeni! Vēl patīk Elijotas grāmatas, piem., „Rozija Medouza nožēlo” un pārējās.

***Darela "Mana ģimene un citi zvēri". K. Vonnegūta "Lopkautuve Nr.5". Vispār jau man patīk visas viņa grāmatas. Z. Kubelkas "Kundze būs mājās vēlāk". Laikam būšu iedevusi kādam kā zāles pret depresiju, bet nav atdota atpakaļ, tādēļ nezinu autoru, bet nosaukums "Ieknieb man es laikam sapņoju" - ar šo sab. transportā braukt nedrīkst, jo var aizbraukt uz iestādi no kuras ārā, tik ātri nelaiž.

***Peļevins, saki. Reklāmas iespaidota, nopirku vienu Peļevina grāmatu - mmm "Žoltaja strela ", vai. Interesanti ir, bet grūti lasās - nu, tāda absurda filozofija, socreālisma apcelšana utt. Mana skatījumā šī grāmata bija neizdevusies. Labāk pamēģini "Chapajev i pustota" vai "Generation 'P '", ja vel ir vēlēšanās, protams.

***Par "Žoltaja strela" atceros tikai vilšanās sajutu beigas, bet par "Chapajev i pustota" un "Generation 'P '" labi atceros, ka ķiķināju un vīram fragmentus citēju.

***Elijotas grāmatas. Jā, brīžam līdz asarām.

***Bērnībā "Alfonu Trīcvaidziņu" mierīgi nevarēju palasīt. Smējos kā kutināta. Arī Šveiks likās ļoti amizanta literatūra, lai gan man tā šķita mazliet skumīga, man bija žēl nabaga Šveika.

***Man patika Remarka humors "Melnajā obeliskā" - manuprāt, vienīgais jautrais viņa romāns. Bet smējos reāli vēderu turēdama. Darela grāmatas. Bet par Šveiku gribas teikt, ka pusaudža gados smējos vēderu turēdama, bet tagad laikam vairs humoru nesaprotu - patīk tā grāmata, bet smiekli vairs nenāk - liekas drīzāk traģēdija.

***Es biju ar dēlu 8. mēnesī, kad mamma un brālis pārbijās, ka man sākas priekšlaicīgas dzemdības. Bet es tikai smējos līdz vēderkrampim, lasot Džeroma K. Džeroma "Trīs vīrus laivā". Bet, protams, Belševica- tas arī ir labi. Man jaunības gados b/d auklīte apčurājās, kad es viņai pusdienlaikā lasīju priekšā "Tās dullās Paulīnes dēļ" (filmas toreiz vēl nebija, grāmata saucās "Nelaime mājā". Bet telefonu grāmata arī ir jautra grāmata! Paskatieties, kā brīžam saskaņojas cilvēka uzvārds ar mājas vārdu vai ielas nosaukumu! Pacentīšos atcerēties dažus, ko pati esmu atradusi. Dambis "Spēkstacijā", Zvejnieks "Āķos" (Reņģē), Bezmagaričnijs Ūdens ielā, Sovarde "Purviņos", Krievs "Rūķīšos"

***Vēl varu pievienot pie daudziem minētajiem Vonnegūta "Laiktrīce" - atceroties stāstu par pīrādziņiem no aļņa kakām ceptiem motoreļļā vai nenotikušiem Nobela prēmijas cienīgiem atklājumiem.

***Man patikās Beigbedera „14.99 eiro”. Krampjus varēja saķert atsevišķās vietās.

***Beigbedera „14.99 eiro” Krampjus saķert, viens. Otrs - gribās izkopēt grāmatas pirmās divas lapas un piespraust pie ziņojuma dēļa tiem cilvēkiem, kuri maniakāli skraida pa izpārdošanām.

***Ne tikai pirmās divas lapas... tur bija daudz labu atziņu.

***No bērnības atceros "Līdzeklis pret Alkibiadu" un vēl bija tam pašam autoram vēl viena grāmatiņa, bet tai vairs nosaukumu neatceros (būs jāmeklē lauku mājā), no tās otras atceros, ka šausmīgi smējos par argumentācijas frāzi "bet Jūs, ... jūs piesiekalojāt viņa saksofona iemuti". Pie noteiktiem apstākļiem arī sadzīves tehnikas instrukcijas ir funny, tomēr nepārspēta klasika ir "3 vīri laivā" Belševicas tulkojumā, kas šo grāmatu liecis iemīlēt lv lasītājiem, kamēr oriģināls pašiem britiem nemaz tik smieklīgs nešķiet. Vēl ir smiets, lasot "Fantastisko sāgu", "Iedomīgais robots" u.c. fantastiku, mazā brošūriņa "Fiziķi joko" nomīļota galīgi, jautra, lai arī savulaik palīdzēja nokārtot ieskaiti par kvantu fiziku. Vēl no krievu repertuāra - "Nedēļa sākas no pirmdienas" (pēc tās motīviem savulaik bija uzņemta filma par Brīnumdaru pētniecisko institūtu), bet tā aizklīdusi prom jau sen. Ķiķināts ir vietām dažādām grāmatām, bet tādi nepārtraukti smejamie nav atrasti, jo manai samaitātajai humora izjūtai raksturīga priecāšanās par veiksmīgiem epitetiem un stilistiku kā tādu, ne tik daudz par sižetisko smieklīgumu.