Cāļa atpūta

         Vai te ir kāds, kāds interesējās, mācās, pārzina kādu "jocīgu" valodu?  Izrādās ir. Un daudzas :

• Kādreiz tīņa vecumā biju mazliet aizrāvusies ar esperanto.
• Mandomāt, pilnīgi nevajadzīga valoda ir espreranto. 
• Es interesējos par sanskritu, pāris mēnešus jau mācos.. tik baigi lēni tas viss iet uz priekšu. kādus 5 vārdus zinu. Mācos tādēļ, ka man liekas baigi interesanti zināt kādu valodu, ko nezin vairums. interesē arī tas, ka no šīs valodas ir cēlušās dažas mūslaikos esošās valodas, arī latv. mēlē esot daudz kas no sanskrita. nu kaut kā tā... 
• Es gribēju mācīties tupi-gvarani valodu un kečva valodu, tak tālāk par pašu sākumu netiku, atzinu par nelietderīgu. 
• Nezinu, vai senebreju valoda iekļaujas šajā kategorijā? Mācījos pavisam nedaudz - bija laba izdevība, kāpēc neizmantot? Process ir visnotaļ interesants. 
• Man viens draugs samērā brīvi runāja vienā no Tolkīna valodām, tik nezinu, sindarīnā vai kvenjā. Bet viņiem tur veseli forumi esot, vārdnīcas, tās valodas attīstoties... 
• Ja pupiņvalodu var nosaukt par valodu, tad tādā valodā es protu runāt. Manuprāt, pat bija kādā raidījumā sižets par šo valodu un par to, ka Latvijā ir pavisam nedaudz cilvēku, kuri to prot. Laipai jupums vipisapas diepienapas ipir tipik jaupaukapas kāpā šīpī! 
• Labprāt pamācītos latīņu valodu, bet kaut kā...neatliek laika.....ceru kādreiz.... 
• Man patiktos iemācīties latgaliski, tik neviens man nevar iemācīt)) uzmanīgi klausos, kad cilvēki runā, un nu jau saprotu gandrīz 100% Kāpēc? Nu tak jau tautas kultūras mantojums. 
• Nu nezinu cik tā ir jocīga, bet māku runāt flāmu/holandiešu valodā. Mācījos lai tiktu piedalīties vienā projektā Beļģijā, un tur arī tiku. Tāpēc to nenožēloju. Pašlaik praktiski neizmantoju, bet kaut-ko vēl saprotu Ar holandiešu partneriem runāju angliski - vieglāk.. 
• Draugs mācījās Rīgā kursos arābu valodu, neatceros kāpēc viņš to sāka, bet rezultātā iepazinās tur ar foršu sievieti, ar kuru tagad dzīvo kopā , kā arī uz Ēģipti vairākas reizes aizbrauca. Tā kā man liekas, ka iemācīties kaut-ko jaunu vienmēr nāk par labu. 
• Bērnībā mācījos esperanto, jo biju pilnā nopietnībā aizrāvusies ar vispasaules draudzības utml. ideju, diemžēl (vai ar laimi) pieaugot sapratu cik utopiska bijusi šī ideja un pametu novārtā arī esperanto, bet mācīties bija interesanti nu jau vairs neko neatceros... 
• Es vidusskolā pati mācījos esperanto, domājot, ka vēlāk, studējot svešvalodas, gadīsies pratēji un varēšu paplašināt redzesloku. Kāds rakstnieks ir teicis, ka mēs dzīvojam tik dzīves, cik valodas protam (apmēram tā), un vispār mācoties jebko jaunu, par ko interese pieaug, jūtu sevi paplašināmies, daudz vairāk pozitīvu domu vispār. 
• Oj, nu, nez - manos skolas laikos visi vienaudži vervelēja pupiņvalodā, ka prieks! Diez, vai ta visi būtu izmiruši jau? Kādu laiciņu atpakaļ man puika par šito ieinteresējās. Pēc pāris teikumiem un īsā kursa jau saprata, ko saku. Tas tak dikti vienkārši! 
• Mapan domapāt, kapa tapagapad nepeviepienapam napav tāpā īpīstipi lapaikapa apar topo nopodaparbopotiepies.... senos laikos mēs ar vecmāmiņu šitā sazinājāmies... un vēl man dikti patīk zirgu valoda, kurā var likt zilbes, kuras sākās ar g- zigirgugu vagalogodaga.... nugu kaugaut kāgā tāgā. 
• Nezinu vai to par valodu var dēvēt, bet savulaik drusku ielauzos Ēģiptiešu hieroglifos, vajadzēja, lai diplomdarbu uztaisītu. Šo to vēl atceros, bet vispār sen tas bija. 
• Izglītības iestādē piespieda apgūt latīņu valodas pamatus (turklāt gluži fundamentāli, vēl tagad šo to it labi atceros). Nekas, nevarētu teikt, ka nožēloju. 
• Trakajā jaunībā reiz kādā Staltu pāra vadītā nometnē biju spiesta mācīties līvu valodu.... Atceros gan laikam tikai pāris dziesmu tekstus, ij tos pašvaki.. 
• Nu es esmu mazliet apviļājusiesjapāņu valodā... Kāpēc mācījos? Likās, būtu baigi forši saprast tās zīmes un mācēt pašai tā rakstīt eksotiku meklēju, ar vienvārdsakot.. Biju izdomājusi, ka mācīšos vai nu ķiniešu vai japāņu, tad nu skatījos attiecīgajās mācību grāmatās un beigās izvēlējos japāņu, jo likās, ka smukāk; 
• Gadu sengrieķu un latīņu valodu apguvu. Likās, ka tā tāda klasiskās izglītības sastāvdaļa. Man ļoti patika. Vēl tagad (pēc trīs gadiem) varu kaut kādas frāzes grieķiski pateikt. Mācījos brīvprātīgi, tā nebija studiju neatņemama sastāvdaļa. 
• Ciešami runāju armēniski diemžēl esmu analfabēte - nelasu un nerakstu šajā valodā). (tēvs armēnis); 
• Sengrieķu un latīņu valodu apguvu man sanāca četrus gadus mācīties Klasisko filoloģiju. Latīņu valoda tiešām ir ļooooti skanīga un skaista valoda. 
• Vidusskolā mazliet esperanto mācījos no tās pašmācību grāmatiņas, jo ar tautu draudzību gribēju nodarboties. Tā kā internets tad vēl nebija populārs, domubiedrus neatradu un pametu. Savukārt augstskolā latīņu valodu nācās apgūt. Spārnotās frāzes sāku saprast 
• Savulaik mācījos igauņu valodu. Oi, toreiz man bija 17 gadi un biju samīlējusies vienā igaunī - lūk, motīvs. Iekāres objekts gan runāja skaidrā latviešu valodā, jo ir Latvijā dzimis, tomēr man likās riktīgi jauki mācīties VIŅA valodu. Nu jā, vai igauņu valodu var nosaukt par jocīgu? Baigi sarežģīta, bet ļoti skaista. Hehehehe, tagad gatavojos mācīties lietuviešu valodu. 
• Kādreiz mācījos lietuviešu valodu, jo sanāca diezgan bieži braukāt uz Lietuvu, uz dažādiem pasākumiem...nu, vēl obligātais latīņu valodas kurss akadēmijā, no kura atceros vien Gaudeamus pirmo pantu un dažus nodrāztus teicienus tas pats ar spāņu valodu, sazināties varēju it labi, bet pāris gadus nelietošana - i viss, vairs nekā...Tā puslīdz pārvaldu zviedru valodu, rakstot bakalauru, pat veco un jauno futharku (rūnu alfabētu) no galvas samācījos un zināju visus simbolus eh...gandrīz vai gribas to visu atkārtot, tak skaidri zinu, ka drīz vien atkal aizmirsīšu - ja nelieto ikdienā, tad nav vērts mācīties. 
• Spāņu valodu es regulāri atsvaidzinu pirms došanās uz Spāniju (pāris gados reizi ), a senskandināvu brīnumus - pārlasu savu bakalauru, noliecu cieņā galvu savu kādreizējo zināšanu priekšā un viss Tā kā ikdienā darbā lietoju zviedru valodu, arī anglene kļūst aizvien sliktāka, un nu, esot dekrēta atvaļinājumā, jūtu, ka arī zviedru valoda jau peld prom, esmu ar suni sākusi zviedriski runāt , a šis neatbild, maita, tikai lūr neizpratnes pilnām acīm... 
• Es ar runāju un lasu zviedriski. Motīvs, lai iemācītos: bija dabiska nepieciešamība saprast un runāt tā kā visi apkārtējie, jo kādu laiku sabiju Zviedrijā. Tikai neuzskatu to par jocīgo valodu. 
• Es vēl pirms paaris gadiem ļoti cerēju iemācīties žestu valodu. bet nebija, kas māca (no grāmatas galīgi nav tas) - man nav praktiski nekādas sasaistes ar nedzirdīgajiem, tā arī īpaši tālāk par alfabētu nemaz netiku. 
• A es bērnu dabūju caur esperanto (to, kurš tagad jau pieaudzis)! Un pirmie gugināmie vārdi viņam bija: Ai, gaju, gaju, gaju!kas tulkojumā no esperanto nozīmē: Ai, priecājies, priecājies, priecājies! Un vēl man ir Latvijas čigānu valodas vārdnīca, bet iemācījusies gan no tās necik daudz neesmu. Dikten patika mormoliko veš- briesmoņu pilns mežs. Un no lībiešu vārdnīcas patika vārdi strīplimi, rūtlimi. 
• Vai no prūšu valodas ir palicis pāri kaut kas daudz vairāk par Tēvreizi (kas ir prūšu valodas rakstisks piemineklis)? 
• Kaut kur lasīju, ka it kā ir tā valoda kaut cik restaurēta(ja tā var teikt). un ir cilvēki, kas to mācās. 
• Dzejnieks Pēteris Brūveris šai valodā (prūšu) raksta dzejoļus un arī atdzejo. Iznāca pat krājumiņš, tik nosaukumu aizmirsu. 
• Prūšu valodas pamatus savulaik varēja pamācīties filfakā, valodniecībā, bet tur tikai tādu mazītiņu vārdnīciņu deva un vajadzēja teikumus domāt. 
• Es gribētu lietuviešu valodu iemācīties, vienkārši tāpat vien... kad būs laika... bērnībā aizrāvos ar esperanto, nu gan ne nieka neatceros, jaunībā patika (bija eksis jāliek) latīņu valodu mācīties, tā gan ir noderīga, lai romāņu valodas apmēram saprastu.. pārējās četras man ir iekš LV lielas un zināmas valodiņas. 
• Gruzīnu valoda. Motivācija - jārunā, vīrs gruzīns un valsts, kurā dzīvošu pēc nedēļas Gruzija. un vēl patīk rakstība...man šķiet ļoti skaisti. 
• Es reiz gribēju iemācīties fēru valodu. Tajā runā tikai aptuveni 45 tk cilvēku. Bet beigās izdomāju, ka tas galīgi nebūs praktiski. 
• Arābu valodu reiz mācījos. Likās interesanti tieši no valodnieciskā viedokļa - cita sistēma, bet daudz, kā arī kopīga ar ide valodām. 
• Ar to valodu mācīšanos tā interesanti - vienlaikus mācījos zviedru un lietuviešu valodu, tad nu dažkārt, piemēram, leišu frāzes vietā uzpeldēja zviedru izteiciens... Ja iepriekšējā valoda paspējusi nogulties, tad tādu problēmu nekad nav bijis. 
• Aha, es arī LT bik vēl māku (ok, saprotu, ko saka). Pierobežā savulaik dzīvojot, vnk nebija iespējams šo to nezināt. Labanakt, vaikučiai reāli rullēja. 
• Es no Kurzemes puses pie pašas robežas, savulaik trūkumgados braucām uz Skuodu uz krautuvi pirkt kjaushus, grietini un galvenokārt jau deshras. Labnakt vaikuchiai arī atceros (par pareizrakstību luuc nepiesieties un galotnes apzināti ir latviskās). 
• Kjaushi - olas, grietine - krējums, ledai - saldējums, saldainiai - kompetes. Es mitu vienā mazmazā miestiņā starp Vaiņodi un Priekuli (ja savieno šīs pilsētiņas ar līniju un no tās novelk tipa perpendikulu uz Lietuvas pusi, tad pie pašas robežas.) 
• Es biju tādā sajūsmā par *Majonezas pusriebis*, ka pielipināju to etiķeti tualetē pie durvīm! 
• Es tā sadomājos, ka vajadzētu tīri prikolam somu valodiņu iemācīties. Man famīlijas vārds tāds jocīgs gadījies un cīši lobi ar vārdu saskan, ka droši varētu uzdoties par skarbo somu meitieti!. Vai nav zināmi vēl kādi kursi bez Kultūras akadēmijas Nordikas? Tie notiek man pilnīgā nelaikā. 
• Man pagadījies iemācīties islandiešu valodu. Līdz ar to tīri ciešami varu sazināties arī fēru mēlē. Varbūt nav īpaši jocīgas valodas, bet pietiekami retas gan. 
• Es esmu mācījusies ivritu (arī aramiešu) un senebreju. Interese? - teoloģiska - lai Rakstus lasītu oriģinālvalodās. Jā, mans ebreju valodas pasniedzējs bieži pieminēja vārdus arābu valodā (pat rakstīja uz tāfeles, bet to alfabētu es nemāku ) - jo vārdu saknēm izruna mēdz būt līdzīga šajās val. Čehos mēnesi dzīvojot bišku čehu val. pamācījos, bet tas bija nenopietni... 
• A es i pilnīgs poliglots. Ja neskaita dzimto un krievu (no kuras līdz kādai 3. klasei nebumbum par spīti mācību programmai), tad vēl skolā apguvu 1) pupiņu valodu; 2) latīņu valodu; 3) lietuviešu valodu. Pēdējo varētu teikt, pat nemācījos. Vienkārši ņēmu mācību grāmatu un lasīju, tā viss galvā palika. Tagad gan vairs neatceros. 4) mājās žestu valodu. Pamatojums - vājdzirdīga māsa. Neteikšu, ka ļoti labi mācētu. 5) Mēģināju zviedru valodu apgūt. Kaut ko arī apguvu, bet nesanāca pielietojums. 6) Itāļu. Vajadzēja kaut ko izvēlēties kā otro svešvalodu. I tagad varu lasīt. Vēl kaut kādas bija, neatceros. Laikam mazliet 7) spāņu. Tagad strādāju tikai ar trim - latviešu, 8) angļu, krievu. Kāpēc? VVZ (velns viņu zina). Laikam padsmit gados uznāca utopiska ideja apgūt visas iespējamās svešvalodas. Bija interesanti. O, jā, senangļu - droši eksotiska, saprast ta neko nevar. Tas bija programmā augstskolā. 
• Senangļu - droši eksotiska, saprast ta neko nevar. Tā ir baisa sajūta ar minēto senangļu valodu. It kā angliski ir, bet pilnīgs bezcers. pa pāris vārdiem no rindkopas... Nesen sanāca palasīt drusku.