Cāļa atpūta

Kādā jaukā pavasara dienā Hansabanka piedāvāja Cāļiem nedaudz padomāt par nākotni. Un sarīkoja konkursu "Es gribu sakrāt, lai..."

Un lūk, mēs varam tagad izlasīt kādi tad tie "lai" ir konkursa uzvarētājiem (dažiem darbiņiem klāt ir vārds, dažiem segvārds - kā nu kurš bija parakstījis savu darbu).

Delfīns:

Dots devējam atdodas
Krāj sev mantas debesīs, -
Kur ne kodes, ne rūsa tās maitā!
Krāj to labo, kas nedzisīs,
Kad šī pasaule izkūpēs tvaikā...
Krāj padomus labus, ko citiem sniegt,
Krāj smaidus un labus darbus,
Jo tās ir lietas, kas neizdziest,
Kad pašam tās kādreiz pietrūks...
Dots devējam atdodas – tici,
Un negursti labu darot!
Ja krāsi to, kas neiznīcīgs,
Tad vienmēr Tu varēsi starot!

Kristīne:

Es gribu sakrāt lai...
sapņi paceltos spārnos, lai mani aplaimotu bērnu smiekli, lai ir sajūta, ka piedalos dzīvē... lai būtu pamats, lai būtu izredzes... vienkārši, lai būtu nauda... Un īstenībā man ir 2 mērķi kam es krāju naudu un katram ir savs “cūkpodiņšs” un savs monētu, ā, arī papīrnaudiņu veids.
Papīrnaudiņas krāju, lai iegūtu sajūtu, ka man tā ir... varbūt muļķīgi un vieglprātīgi (ņemot vērā valūtas svārstības, inflāciju... utt.), bet tik un tā... nav noteikts mērķis - lūk nopirkt to un to, vai iegūt 90-60-90 (jūtos pasakaini arī ar saviem... mazliet vairāk), nevēlos nopirkt māju vai ielikt zobus. Vienkārši algas dienā roka stiepjas paņemt dienišķo “piecīti” un ielikt sajūtu “cūkpodiņā” ...vienkārši tāpat lai ir. Šo neesmu pārskaitījusi.
Un pats, pats svarīgākais vairāk tendēts uz mērķi ir mans monētu “cūķis” šis, lūk, nav viss tikai sajūtu līmenī, bet ir konkrētam mērķim, nezinu varbūt kādam liksies smieklīgi un pagalam nemūsdienīgi, bet... es krāju – grabulim, bērniņa grabuli. Vienam vienīgam neatkārtojamam sudraba grabulim, tādam kā mazam scepterim ar sīkiem zvārgulīšiem ap maliņām.... manis izstrādāts līdz pēdējam sīkumam, ar Svētvārdiņiem izgrebtu, lai manam mazulim vieglāks ceļš ejams.
Katru reizi iemetot skanošu monētu “cūķim” vēderā, dzirdot šo monētu skaņu, piedomāju par savu vēlmi, piedomāju par debesīm un bērniem, piedomāju par tīru dziedošu zvārgulīšu skaņu....

Vita, Valdis, Aldis, Edgars, Jānis:

Sapņi ir tie, kas mūs notur pie tā, lai mēs pēc kā tiektos… Vismaz mūsu ģimenē. Sapņu ir daudz, bet realizēt varam tikai dažus, jo ierobežo finansiālā situācija. Šoreiz pasapņošu par vienu lietu, bet, laikam tādu, kas paliks tikai sapnis (ja vien nelaimēsim Superbingo) Mūsu ģimenē ir pieci cilvēki. Mēs visi ļoti vēlamies aizbraukt ceļojumā uz Austrāliju, pastaigāties pa Sidneju, Pertu, izbraukt tuksnesī ''Little Sahara'', apskatīties ķengurus, koalas, pīļknābjus, u.c. dzīvniekus, Sidnejas torni, Sidnejas slaveno tramvaju, kas pārvietojas pa gaisu uz vienas sliedes, Sidnejas operu, Ķengursalu, protams, dažādas pludmales un vēl daudz ko citu. Austrālijā dzīvo mūsu radi, apciemotu tos.
Mēs pat sacerējām dzejoli par Austrāliju:
Austrālija , mūsu sapņu zeme
Daudz par tevi sapņots
Daudz par tevi domāts
Daudz par tevi lasīts
Par aitām, dingo, emu
Par ķenguriem…
Zeme tu esi, kur otrādi viss,
Ziemā vasara
Vasarā ziema
Jaungadā karstums
Jāņos sniegs
Kā redzēt to visu
Mēs vēlētos!

Guntra:

Mēdz teikt, ka par naudu var iegūt visu. Nē, tā nav taisnība. Patiesībā naudas spēkam ir ļoti lieli ierobežojumi...
Nauda var tev nopirkt gultu, bet tā nevar nopirkt naktsmieru.
Par naudu var iegādāt grāmatas, bet ne gudrību.
Par naudu var nopirkt pārtiku, bet ne apetīti.
Nauda var tev dot greznu tērpu, bet ne skaistumu.
Greznu villu, bet ne mājas.
Zāles, bet ne veselību.
Nauda var nopirkt izklaides, bet tā nevar nopirkt laimi.
Reliģiju, bet ne glābšanu.
Sapņu bērnam ir daudz. Bet, lai sapņus īstenotu, vajadzīga laba izglītība. Mēs ģimenē krājam naudu, ko Madariņa varēs saņemt pēc savas 18.dzimšanas dienas. Esam atvēruši pilngadības depozītu, kur pamazām varam krāt naudu meitiņas nākotnei. Kaut arī summa, ko sakrāsim nebūs liela, un par to studijām nepietiks, ir patīkami apzināties, ka jau tagad domājam par meitiņas nākotni. Tas vienalga būs sākuma kapitāls, uzsākot mācības.

Ineta:

Nenopietni-nopietna lirika
Labāk naudu zeķē krāt,
Nevis bankdurv’s virināt!
Ne man i-nets, ne man konti,
Ne es zinu, kas ir fonti.
Santīmu pie saņa lieku,
Nedēļā pie lata tieku.
Kur vaj’g špārēt – zinu labi, -
Mēs ar runci gudri abi:
Runcim pērku zivju galvas,
Tik un tā spīd zvēram spalvas!
Reklāma ir smalka lieta -
“Whiskas”pakām citur vieta.
Gribu sakrāt, lai var Billi
Aizvest drīz uz Bauskas pili.
Tur ir smuki – pļavas, upes,
Neprasīs tad “ECCO” kurpes.

Bauda acīm & sevis pārbaude
Es gribu sakrāt, lai vasarās izbaudītu Austrijas ceļu līkumus, gleznainos skatus, kas paveras, līkumojot pa kalnu ceļiem, lai sekotu takām, kas ved augšup uz virsotni, un pieskartos ēdelveisa ziediem. Lai, ejot pa takām, atkal ieelpotu īstu kalnu gaisu (šai ziņā reklāmām par Alpu kalnu svaigumu ir taisnība). Un, soli pa solim iekarojot kalnu virsotni, vērotu, kā mainās augu valsts. Kalnos gribu nokļūt, lai atkal pārliecinātos: tie man dod enerģiju un spēku. Kāpjot kalnā, izbaudu sajūtu – tie ir varenāki par cilvēku. Kad stāvēju kalna pakājē, jutos maziņa, bet kalni man neradīja negatīvas sajūtas, tie sauca augšā. Kad jūtu – “viss notiek” (es virzos augšup), kad sasniedzu galamērķi – virsotni, apzinos: Kalni palīdz saprast, ka es spēju pārvarēt grūtības, ar sevi nemaz tik liela cīņa nebija vajadzīga. Skatoties no kalna virsotnes uz tuvumā esošajām, kas klātas sniegiem un šad tad virsotnes aizķer pa mākonim, jūtos laimīga – es varu baudīt tādus skatus, pateicoties kalniem, kas vienmēr aicinās mani augšup.

Krājumi vēl cēlākiem mērķiem
Es gribu sakrāt, lai mammai un tēvam, kuri visu laiku strādājuši un turpina strādāt, varētu nodrošināt ne tikai pietiekamu finansiālo palīdzību, lai dažreiz palīdzētu samaksāt ikmēneša rēķinus un segtu citas izmaksas, bet arī, lai viņi varētu atlicināt līdzekļus saviem hobijiem. Vajadzētu sagādāt dārza tehniku, kas atvieglotu visus darbus pašu rokām, varētu kapitāli izremontēt gandrīz simtgadīgo lauku māju, kas prasīt prasās pēc remonta. Varētu pielikt roku pie vecā žigulīša, iedodot tam “otru jaunību”. Lai mamma un tēvs baudītu kādu nedēļas nogali Latgalē, baudot īstu latgaliešu alu un ēdienu, parunājoties ar tās puses ļaudīm.
Es gribu sakrāt, lai ne tikai segtu izdevumus, samaksājot ikmēneša rēķinus, bet arī, lai kaut kas “atlēktu” arī nelielām izklaidēm ik gadu, jo mūsu ģimenei svarīga izmaksu pozīcija ir izbraucieni pa Latviju. Nākotnē ik gadu varētu tiem pieplusot tādus, kas radīsies, laivojot pa Latvijas upēm (izmaksas par teltīm, laivu utml.).
Es gribu sakrāt, lai nodrošinātu mazliet cēlāku mērķu izpildi – “sagrabinātu” finansējumu bērnu dārza, kurā iet bērni, rotaļu laukumu “uzprišināšanai”: Ar košām krāsām izkrāsojot mājiņas, atrakciju rīkus utml. Un arī grupiņās vajadzētu uzlabojumus, vajadzētu jaunas mēbeles, spēles mazajiem ...
Es gribu sakrāt, lai telpās, kur mācās un sporto mūsu atvases, būtu ideāls aprīkojums. Tas varētu veicināt vēlēšanos mācīties un sportot. Tik ļoti daudz šādi “apdzīvotu” ēku un telpu “sauc” pēc remonta.
Gribu sakrāt, lai vietā, kur nāk pasaulē mazuļi, būtu gan viņiem, gan mammām labvēlīgi apstākļi, ieskaitot jaunu medicīnisko aparatūru, mēbeles palātās utml., vienvārdsakot, viss vajadzīgais mātes un bērna labklājībai.
Krājot varētu nodrošināt arī tuvu ideālam dzīves apstākļus tajos centros un iestādēs, kur dzīvo un mācās, un atpūšas bērni bez vecākiem. Vajadzētu uzlabot dzīves apstākļus arī veco ļaužu pansionātos/aprūpes centros.
Uzlabojumi būtu vajadzīgi tik daudz kur ... Es gribētu sakrāt tik daudz, lai, piepildot šeit minētās vajadzības, vēl paliktu pāri kāds mazumiņš līdzekļu tiem, kam mazliet pietrūkst. Tad varbūt būtu mazāk nesaskaņu un strīdu, bet vairāk iekšējās saskaņas un miera.

Dace:

Es gribu sakrāt, lai ...
Man naktīs būtu saldāks miegs, lai mūsu dēlēnam būtu pilnvērtīgāka dzīve bez stresa, lai katru dienu varētu pavadīt mierīgi, zinot, ka ar puikas veselību viss būs kārtībā.
Gribu iztēloties tikai saulainu nākotni mūsu ģimenei. Bet šādai dzīvei ir vajadzīga viena lieta, kurai tiešām vajadzētu krāt kapitālu.
Mūsu ģimenē jau būtu daudz un dažādu vēlēšanos - gribētos labi un kvalitatīvi izremontēt māju, labiekārtot dārzu, bērni gribētu pašiem savu spēļu pilsētiņu pagalmā... Bet bez tā visa varētu arī iztikt, pamazām vien visu pašu spēkiem sakārtot, izremontēt, bērni skraidītu tāpat, zaļajā pagalma zālītē basām kājām – ļoti veselīgi un patīkami. Bet saulainajai nākotnei mums pietrūkst tikai kāds mazs aparātiņš. Mazajam dēlēnam ir cukura diabēts. Zinātne strauji iet uz priekšu. Ir vēsmas no ārzemju literatūras par jaunākajiem atklājumiem diabēta kompensēšanā, jo par pilnīgu izārstēšanu laikam varam tikai sapņot, bet arī tas ir labs sapnis. Lasīju par tādu čipu, ko iešuj zem ādas, kurš mēra cukura līmeni asinīs visu laiku un, ja mērījumi iziet ārpus robežām – ir par zemu vai par augstu, tas sūta ziņu vai uz mobilo telefonu vai datoru. Šāds čips būtu ļoti nepieciešams, jo galvenā problēma ir tieši šī cukura “lēkāšana”. Zemie cukuri ir bīstami dzīvībai, bet augstie bojā pārējos orgānus.
Jā, tāda diezgan prozaiska vēlme. Bet, es iedomājos savu un puikas mierīgo, bez stresa dzīvi, ja vienmēr zināsim, ka cukura līmenis ir normas robežās. Trijos naktīs nebūs jāceļas mērīt nakts cukuru, skolā pēc pusdienām nebūs problēmas ar zemajiem cukuriem, kad ēdienreizē par maz bijis ogļhidrātu. Mēs darītu visu iespējamo, lai puikas dzīve kļūtu kvalitatīvāka.
Dēlēns ir ļoti aktīvs. Dejo gan tautiskās, gan modernās dejas, gan hip-hopu. Ļoti grūti pieregulēt insulīna devas pirms lielas fiziskās slodzes. Iedomājos, kamēr mēs krātu naudiņu, varbūt zinātnieki būtu izgudrojuši tādu aparātiņu, kurš gan mērītu cukuru, gan injicētu vajadzīgo insulīnu daudzumu, nebūtu daudzās injekcijas dienā un biežā cukura mērīšana.
Lielā māsa jau mums labs palīgs, bet puikiņam tomēr jātiek galā pašam un šāds čips būtu liels atvieglojums ikdienā.
Tātad es gribu sakrāt, lai mums būtu zāle zaļāka, debesis zilākas, puķes smaržīgākas...

Anna:

Es gribu sakrāt, lai mans puika varētu gadu veltīt klejojumiem pa pasauli, veicot ceļojumu apkārt zemeslodei vai ko tamlīdzīgu – vai nu starp vidusskolu un augstskolu, vai arī kādā citā brīdī, kad būs jau gana liels, lai pats dotos pasaulē, bet vēl nebūs uzņēmies lielās dzīves lielās saistības.
Es domāju, ka tas viņam palīdzēs tikt skaidrībā ar saviem sapņiem un nospraust sev ceļu dzīvē saskaņā ar tiem. Domāju, tas būs arī labs stimuls, lai motivētu dēlu cītīgi mācīties: ja viņa zināšanas nebūs gana labas, lai iegūtu stipendiju vai studētu par budžeta līdzekļiem – nāksies šo naudu novirzīt studijām, kā rakstīts uzkrājošās apdrošināšanas līgumā.
Tomēr MANA motivācija ikmēneša maksājumu veikšanai ir tieši doma par to, ka mans dēls varēs uzsākt patstāvīgu dzīvi ar lielu piedzīvojumu. Doties pasaulē, kur visi ceļi vaļā.

Signe:

Dzejolis ventiņ gaumē

Sēž pie mājs uz veco sol,
Pret debesīm skumj acs es bol.
Iznāk kaimiņ Zigrīds laukā –
Ko tāds saskums mīļā jaukā?
Es nu stāst sav lielo bēd
Šis man blakem klusām sēd.
Viš teic – idej maksā lat,
Bet tev, kaimiņien, pa blat!
Aprec biezo, brauč kaut rīt,
Kur krokodil sāk ligzdu vīt.
Nu es smej un smaid kā traks,
Gandrīz jāvelk lauk tas maks.
Zigrīds laimīgs smīn iekš bārd
Patīk teikt šim gudr vārd.
Viš teic - neskumst mana jaukā,
Velc tik maciņ droši laukā.
Tik no galv dzen lauk to niķ,
Dikt ātr tikt pie piķ.
Bankā krās, tu talāk tiks
Nekur malā nepaliks.
Un pēc gad, tu skat – re če
Spīd jau torņ iekš Parīze.

Jānis:

Es gribētu sakrāt nedaudz brīvam laikam -
Tā vērtība aug ātrāk kā zemei un naftai.
Lai pietiek laika un paspēju aizbēgt,
No darba, mājām, sievietēm un bērniem
Nesaki ka tas ir tik dārgi
Es krāšu.
Un bēgšu.

Armands:

Vēlmes visbiežāk saistās ar lietām, kuras pašam bērnībā ir trūcis. Gribu pieminēt, ka man nupat kā palika tikai 23 gadi un tieši nu jau kā divus gadus pa galvu dīdās viena vienīga doma: ”Es gribu sakrāt, lai.... (par to tālākā izklāstā)!”
Atceroties bērnību, doma, kura nāk prātā bērniem līdz sešu, septiņu gadu vecumam, ir bērnu dārzs. Tas ir tas vecums, kad cilvēks sāk iepazīt pasauli, redzēt, ka ne tikai viņš vienīgais ir tas, kurš notašķa muti pusdienās, vai nesaplēst jaunās rotaļlietas, ko viņam iedod ir pilnīgi neiespējami. Bērns saprot, ka tādi ir daudz un viņš ir savējais! Daudziem tas saistās ar domām par patīkamām atmiņām, bet man tas viss saistās ar atmiņām par domām: ”Kaut nākamgad es varētu iet uz dārziņu kopā ar saviem kaimiņu bērniem”! Gadi gāja un beidzot satikāmies arī, bet tikai pirmajā klasē. Konstatēju, ka bērnība pagājusi bez „savējiem”. Skolā arī grūtāk iejusties, jo tas, ko pazinu bija augumā pagarāks kaimiņ zēns, bet citi viens otru jau pazina. Tādam mazam jau sirdī iesmeldzās nožēla par to, ka bērnu tik daudz, bet vietas bērnu dārzos tik maz!
Protams, skolā vēlākajos gados neradās sarežģījumi, bet domāšana gan mainījās. Cik daudz gan bērni sēž mājās, jo nav bērnu dārzu? Cik daudz no viņiem uz ielām savu nākotni vairāk norok nekā paceļ? Masu mēdiji ne vienu vien reizi ir minējuši par pārpildītajiem bērnu dārziem. Tāpēc es gribu sakrāt, lai varētu uzbūvēt jaunus bērnu dārzus! Mazliet utopiski priekš 23 gadīga studenta, bet mērķis ir un zinu, ka tas tiks īstenots. Jo par visu vissvarīgāk ir bērniem dot iespēju attīstīties tikko piedzimstot.
Esmu par frāzi „mūsu nākotne ir mūsu bērnos”. Turklāt skaisti, ja Tev tiek dotas vienādas pozīcijas uzsākot dzīvi, kā Tavam kaimiņu zēnam! Man tas nozīmētu ļoti daudz, redzot, kā pēc laika, kad jau pašam būs bērni, es viņus varēšu vest uz bērnu dārzu, kura ideja kalta domājot par bērniem un par nākotni!!!