Cāļa atpūta

* * *

šovakar manas lūpas

dzeļ vienīgi kodīgais rums

no mūžīgās pumpuru mīlas

paliek vien nogurums

pulss mans kā ģitāras stīga

kā samītas sveces dakts

dzīve šķiet maiga kā saplēsta glāze

traka kā dzīrēs ielūgta nakts

šovakar manas lūpas

rūgtu nākotni lūdzas

kamēr noguris ilgu kamielis

nekrīt un neizjūdzas

dzeltenās ruma lāses

tavās acīs kā salna

pēdējā nakts kā sarkana lauska

upurē zvaigzni uz kalna

* * *

kāds rēgs no dzīves nedzīvotas

šai tukšā rudens ligzdā iemājo

es negribu, bet atkal dotas

man svaigas atmiņas, kam jākaro

kam jākaro ar ēnas ēnu

kam atbalss atbalsi ir jāpārkliedz

un manu roku bēgošu un lēnu

ir tavam plecam turēt jāaizliedz

gurst acis asaras vēl karo

šai kaujā, kuru nevar paturēt

uz ligzdas malas rudens vēju baro

ar atmiņām ko nespēj izperēt

* * *

tikai ziemas ir garas

vasaras vienmēr pietrūkst

un tevis tik ļoti ka

acu kaktiņos iemetas rūsa

lido dzērvīte – melna švīka

uz rūsainā saulrieta sejas

vasara nogurusi un tramīga

neskaties neskaties lejā

tālāk mēs dzīvosim mūžīgi

tālāk viens otram un klusi

jo dzērvīte

dzērvīte viena pati

lido uz māju pusi.