Cāļa atpūta

lielmāte:

Līdaka ar Lauksaimnieku Daiņu dainās sacentās

Stimulēja darbaprieku, Citi tiem piebiedrojās.

Nu ir skaisti, nu ir jauki,

Cālī Barontēva plaukti

Piepildīti tiks ar joņiem

mūsu pašu dzeju kroņiem...

lidaka:

Beibe Marta Lauksaimnieku

Iz čatiņa lidinājuse (Ēēeeeēēeēēēēēē..)

Kā nebūtu lidinājuse-

Baigu Maitu nosaucies! Ēēēēeēēeeeeeeeeeē...

Es tev saku, Lauku puika

Skarba tava valodiņa.

Trīs dieniņas vistu kūte

Kladzināt kladzināja.

Riku Raka kaķus skaita

Duravāsi stāvēdama

pieci simti, seši simti...

Vēl galiņa neredzēja...

Riku Raka runci cirpa

Lielu dienu gaidīdama.

Ja būs villa pieci pudi,

Tad būs silta vasariņa.

Zīdainītis kliedza,

Zidainītis brēca-Māmuliņa pazuduse,

Tā nebija pazuduse-Cālītī meklējama.

Ko tu kliedzi, Dusmīgs Tēti, Vai tu lustes nedabujis?

Ņemi savu salmu pīcku

Valdi savu līgaviņu.

Ai, māsiņas tievētājas,

Tavu brangu tievējumu.

Trīs reizītes durvis vēra,

Nevar meitu saskatīt.

Priekšnieks kūla asistenti,

Pār celīti pārlicies.

Ak tu krupis tautu meita

Kam darbiņa nedarīji?

Tā priekšnieks tava vaina,

Kam ievilki Internetu. ēeeeeeee.

Nu ,aiziet, apdziedamies!

Lauksaimnieks:

Es tev saku, Līdaciņa,

Tu uz mani nerunā.

Tā bij Marta, riebeklīte,

Kas uz manis izvēmās.

Saproti, jel, mīļmeitiņa,

Es tik drusku aizsvilos.

Cāļa mātes, palaidnieces,

Tās to guni sazakūra.

Līga:

Ko nu brēcat, cāļa mātes, (tēvi)

Laktiņā sasēduši.

Ārā karu kurināja,

Jums tik bēbji prātiņā.

lidaka:

Ak tu, Lauku Saimnieciņ,

Necilā asu mēli,

Cilā savu zelta vārpu,

Meitām prieku darīdams.

Lauksaimnieks:

Nu, par manu zelta vāli

Tev nebūs izteikties!

Ja nu tikai tev ir kāre

Ar mani kaut kur saskrieties

lidaka:

Rejat meitas, ko riedamas

Lauksaimnieku nerejati,

Viens vienīgs Gaiļavīrs

Iekš to Cāļa vistu kūti.

Lauksaimnieks:

Dainu tēvs ir aizsamidzis,

Dainu tēvs tik cieši guļ

I viņš nevaid, i viņš nedzird

Kā te garabrāli kuļ.

Līdaciņa, zeltspurīte,

Nu tu smuki izsakies,

Lauksaimnieks ir labā omā

Kā no rīta piecēlies.

lidaka:

Man nevaiga, tautu dēlsi,

Tavu brangu zelta vāli.

Man pašajai arājiņis

Zelta rungu vicināja.

Lauksaimnieks:

Ak, tu meita, palaidniece,

Ko tu puisi kārdināji?

Puisīts tagad dikti bēdīgs,

Ar kurvīti palicies

Mammiķis:

Ai mīļie bāleliņi

Kam ļaudis smīdiniet?

Vai lai viņu drūmu dienu

Saulītē sēdinātu?

Shikone:

Ai māmiņas, ai māmiņas

Tā tos bērnus audzināj...

Šie bij zili nobrēkuši,

Kamēr mātes kašķējās...

Kas kaitēja nedzīvoti mums māmiņas šai pusē...

Bērni krūti izzīduši

Māmiņām čatojot.

Vai gailīti vai gailīti - vai tu vietu nezināji?

Ko tu nāci vistu kūtī, nemieriņa cēlājiņ.

Beibe Marta šerpa meita

Iekš smukiņa lindraciņa.

Uzmet lūpu, paceļ brunci,

Aiziet durvi aizcirzdama.

Kristiana:

Ai, tu manu skaļu balsi,

Kam tik skaļi sasasmēju?

Tautu dēls ar meitu mātēm

Tie te tautu smīdināja!

No tās tautas jautrībiņas

Ribēj visa pamalīte!

Ribēj visa pamalīte,

Mežu gali locījās!

Lauksaimnieks:

Sabiedrībā tā ir nolikts -

Ja ir melnais, tad ir balts.

Ja ir kādā kūtī vistas,

Vienmēr līdzās gailis stalts.

Mammiķis:

Kur lai ņem tos tautu dēlus,

Liekas visi izmiruši.

Nav neviena puisietīša

Ko ar pupiem nobadīt.

Bārbala:

Nesteidz meit tos tautudēlus

Ar ragiem nopupot

Papriekš raugi tikumiņa

Lai nav jālej asariņa

Mammiķis:

Vai lai savu daiļu mūžu

Asariņās slicināt?

Nav ko nervus bendēt kopā,

Jaiet zeme rībināt.

Lauksaimnieks:

Vispār, ko man tagad darīt? Asras liet vai smietin smiet:

Izbeidzies ir lielais kašķis,

tomēr mieles ir un ir.

Vispār viedā tauta māca -

Gudrais nāca pēdējais.

Kā man tagad turpmāk dzīvot,

Ja es biju pirmējais?

Bārbala:

Lauksaimniek, lauksaimniek

Kā būs dzīvot, ko būs darīt?

Te tev bija veltījums:

Snīpi savu rādīt reti. Taču nedomāju es

Tā tā lieta mitēsies

Nav nekāda cukursaldme Sabiedrības kaprīzes (nu gan aprēcos)

Mammiķis:

Bēdu manu lielu bēdu,

Es to kašķi neredzēju.

Ko man darīt, ko sacīt

Kā to kašķi atsagriezt?

Bārbala:

Nav ko staipīt vecu kaķi

kas reiz miris, lai tam miers

Saule dzīvo mūsu sirdīs

kam nu rieta, kam nu rīta

lidaka:

Ai, Beibīte, Lauksamnieks,

Neturati ienaidiņu, Tā ienaidu turēdami,

Kunģa čūlu dabūsieti.

Sadzerati alutiņu,

Pavijieti valodiņu. Ak, tu Lauku puisēniņ,

Neatstāj Vistu fermu, Būs vistiņas aptrakušas,

Bez gailīša palikušas.

Lauksaimnieks:

Lauksaimnieks, jel tagad zini,

Ir kā mūžīgs pelējums.

Ja viņš kādā zaptē ticis,

Tad ir izlemts jautājums. Intelektu nevar mērīt

Sprīžiem, metriem, olektīm.

Ja reiz kādam tas ir laupīts,

Tad ir ziepes, atzīsties. Es par visu varas makti

Gribu mierā sadzīvot, Tikai bēda tāda liela, Ka es viens te bikšainais.

Kādu dienu senos laikos Roza bija Luksemburga.

Sufražiste, cīnītāja, sava laika gods un prāts.

Viņa tad ar cīņu biedrēm visu apkārt sajauca -

Nebūs būt vairs sievām vienām

Būs tām kopus cīnīties.

Lūk, ar tādām sekām nākas man te saskarties.

Solidāras visas sievas -

Visi veči: cūku bars.

Viens ir dzērājs, otrs sitējs,

Trešais apkārt klaiņotājs.

Ja es arī šitāds navu, Tik un tā ir verdikts jau:

Lauksaimnieks ir baigais maita,

Jo viņš ira savādāks. Ja vēl kāds to nesaprot,

Ir viens teiciens labs un vieds:

Vārna vārnai draugs un brālis. Kovārnis ir teitan lieks.

Tomēr, sasodīts, man liekas,

Ka mēs tomēr vienas sugas. Uj, murgs sanāca

Bārbala:

Kovārnis nava vārnai brālis

Tas viņai mīļākais. Paskat kādu cāļu pulku

Brukstalās sadzīvoja?

Nevar vārna ar kovārni

nevar vārna bez kovārņa

Vārnām tāda smalka lieta

Šad tad liekas, es ir gulbis

un tad gudram kovārņam

jāsaka - kāds kažoks, tāda mēle

Vai nu bija asu asa

Vai tik tukšus salmus kūla

Tamā mākslā nāk par labu

gadi, atteikums un galva

ja tas trešais ir uz pleciem

otri divi seko lēkšiem

bet ja nav tā galva balvā

vai ar dikten tukša liekas,

jāpatur ir pašam pierē

un tas jāieraksta nierē.

Mammiķis:

Mīļie ļaudis nerejat,

Pusdieniņās aizejat!

Tad kad pilns ir vēderiņš,

Mierīgāks ir pagastiņš.

Bet vai tāpēc mēs te priekšā,

Lai mums mierīgums ir iekšā?

Aši, knaši kašķi sāciet,

Pareizi tad dzīvot māciet.

Lauksaimnieks:

Ā, nu viedi runā, māt,

Tas tā šķietas, manuprāt.

Zinu, ka ne visas meitas

Vienādas kā modes kleitas,

Tādēļ arī šodien prāts

Man uz dzeju orientēts

lielmāte:

Mammiķ, kur tu redzi kašķi?

Te tik dainas plūst kā našķi.

Nav ko ēst, jo jāliek ārā

Visus kašķus dzejas vārdā.

Ja tā visi kašķi beigtos -

Smaids no lūpām neaizsteigtos.

Vienmēr būtu labi prāti

Nebēdātos, pat ja rāti

Drausma:

Šito visu izlasot,

Paliku es domājot - Vai Eināram ir jāraksta,

Lai skolprogrammas pamaina -

Kāpēc bērniem mācīt Raini,

Ja te "pērļu" pilni spaiņi?!

Lauksaimnieks:

Kā jau teicu - līdzsvarā

Visam jābūt pasaulē. Saldas runas vienas pašas

Itin ātri pieriebjas,

Vajag regulāri kašķi

Lai tas tvaiks tad nolaižas.

Kārļa mamma:

Kārļa mamma pukojās

Savas bikses skalodama,

Ko nu, māte, pukojies,

Pašas vien vaina bija-

Aiz smiekliem apmīzies

Cāļa dainas lasīdama.

Būt darbiņu darījuse, Ne cālī kluknējuse,

Būtu nauda maciņā,

Sausas biksas kājiņā.

Kristiana:

līdaka, beidz tu šitā rīmēt, meit,

Veselību manu beigt!

Būs par maniem vēderkrampjiem

Atbildību uzņemties!

Lauksaimnieks:

Vispār Nobels tagad bālē,

Lūkodamies šamā Cālī.

Kam lai prēmiju viņš dod,

Kur lai tagad mieru rod?

Kristiana:

Lauksaimniek, paklau, vai zini?

Sav´talantu nezudini!

Nepamet to spalvas kātu

Neatstāj to lapām klātu!

Vai to tavu recepšplauktu tādā stilā pārstrādāt?

Delfiniekiem tad būs šoks

Nelīdzēs pat neviens doks!

Lilu:

Lai bij dulli, kas bij dulli

Cāļa bērni- tie bij dulli

Dzejo rītā vakarā

Nezin kādā sakarā.